iespējams, skaistākais kompliments, ko man gadījies saņemt, lai gan pat īsti nezinu autoru: "esmu kā dīķis, kurā var noslēpt līķi". tas esot par spēju glabāt noslēpumus. ir jau tīkami, kad kāds vaļsirdīgi izstāstās un aizraujas elpa, kad kas slēpjams atklājas nejauši un ļauj saskatīt iepriekš neredzētas sakarības. tomēr neliekas, ka ilgtermiņā pašam tas nāk par labu - trauciņš pildās ar vielām, kuru savstarpējā reakcija grūti prognozējama, tādēļ var ne vien līdz sliktai dūšai mutuļot, bet, kas zina, varbūt sprāgt vai saēst trauka sienas. beznoteces dīķi, kuros par daudz sakrājas kaut kas no malas, aizaug.

par mirušiem runājot, pēdējā laikā to man ir par daudz un ne tikai filmās, grāmatās, ziemas izskaņa vispār saistās ar bērēm. kaut marta ūdeņi to aizskalotu un izskalotu.
♫