Goda vārdu tintes traipi velna zarnas strupcelēs

Gribēju tikai pateikt, ka pa laikam te ienāku un palasu jūs un priecājos un iedvesmojos un sainteresējos un galu galā praktiski vienmēr kaut kas iekšā drusku sagriežas (tā patīkami). Dariet tā vēl!

Iepriekšējā ieraksta minējums savā ziņā piepildījies, esam tikuši pie vēl viena pūkubērna. Ceļmalā uz augsta žoga mētājās slimacains mazkaķis, ko nevarēju nesavākt. Bija jāpašpricē, jānēsā uz klīniku un vēl jāpamoca ar tabletēm, bet laikam viss kārtībā - žiperīgs un papsihs sīkais, kā pienākas. Izņemot aci, kas paliks duļķaina. Un izņemot pārējos tūkstošus, kas Rīgā mētājas. Un tos, kuri pērk nelietotus smalkasiņu "aksesuārus", lai gan patversmes ir pārpildītas.

Saistītā lasāmviela: Vai mīļdzīvnieku turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?

sdfsdf

Eju ar desmitgadīgu bērnu staigāties un braucam uz jūru, paspēlējamies*, mācos vārīt ķīseli, barojamies un iepērkamies, tīru mitekli un mazgāju dienišķās trauku kaudzes, mazliet pat apslimušos jāapkopj. Šķiet, ka pat tīri labi izdodas. Kas zina, varbūt reiz varētu arī iznēsāt.
Skaidrāk parādās visādas darāmlietu un rūpju aizkulises, ko, cik atceros, kā bērns neesmu gandrīz nemaz apzinājies - nu, ka mammai bez mitas jāpieskata, jāgatavo pārējiem ēst, tad jāsatīra, jāmazgā veļa, kas tolaik lauku mājā bez ūdensvada notika lielā mērā ar rokām. Jāņemas pa dārzu un vēl kustoņi jāaprūpē, ja tādi ir, jāsalāpa caurās bikses, vēl jāpaspēj savu mammu apraudzīt utt. Mazliet brīnos, kāpēc viņa jau sen mani neapmācīja tādās lietās, kaut vai rabarberu ķīseli izvārīt.

Pa daļai tematiski šovakar gadījās noskatīties F. Šlēndorfa antiutopisko The Handmaid's Tale pēc M. Atvudas romāna par fašistisku teokrātiju un sievietes spējas radīt bērnus pielietošanu piespiedu kārtā - pāriem, kam pašiem nesanāk.* Iesaku.

Turpat blakus uzpeld arī stāsts par pieskatāmām pienmašīnām: "A dairy farm has painted QR codes onto their cows. People passing Southfields farm in Somerby, Leicestershire, can scan the QR code using an app on a smartphone and get quick access to a website which contains information about the farm’s 100-strong herd of dairy cows."*

Es vienmēr esmu aizrāvies ar kukaiņu pētīšanu, vismaz sākot ar enciklopēdijām un 1.-2. klases laikā vafeļtortes kastē sadurstītu kukaiņu kolekciju. Mamma, kas vienmēr bijusi atbalstoša, gādīgi ierādīja kukaiņindi, ar ko žmiegt ekseplārus burciņas gāzes kambarī.
(  vēl  )

Pirms apmēram nedēļas pamodos no slikta sapnīša, ko pierakstīju telfonā. Varbūt pat cilvēkiem ar švakiem nerviem un bērniem uz rokām šo nevajag lasīt.
- - -
TVšop reklāmproduktu manierē jauna švakas miesasbūves sieviete stāv ar lielām zeķēm uzmauktām rokās kā dūraiņi. Viņas priekšā rāpo ~mēnesi veca kaķēna lieluma lapseņveidīgs kukainis, kuru sieviete ar zeķu cimdiem ik pa laikam paceļ un novieto atpakaļ sev priekšā. Kukainis ir ieplakans, līdzīgs briežutij un rāpo pa autiņos cieši ietīta pavisam maza jaundzimušā ķermeni. Ķermenis ir ietīts no galvas līdz kājām kā mūmija, tomēr mazliet kustas.
Bērnu lapsenei parādās garš tievs dējeklis, ko tā iedur caur audumu, lai iedētu oliņas. Sieviete saka: "Pastāv nopietna iespēja, ka jūsu bērns nav pietiekami pasargāts no bērnu lapsenes. Kāpuram attīstoties, tas tērē mazuļa organisma uzturvielas, tādējādi nereti to novārdzinot līdz bīstamam stāvoklim - bīstamam arī lapsenes kāpura dzīvībai. Lapsene-māte mazuļa savārgumu pamana un izmanto savus žokļus pie jaundzimušā kakla, lai demonstrētu, ka tā nevar. Un ar to, protams, mazuļi nav mierā un ir liels skaits bojā gājušo."
Lapsenei beidzot tiek ļauta brīvība un tuvplānā redzam, ka tā pierāpo pie ietītā ķermeņa kakla, izmanto savus žokļus tajā un caur audumu sejas apvidū uz mirkli izspiežas lapseņveidīgas "sejas" aprises - it kā rīstoties.

Pamodos un sapratu, ka kaķene, kura gulētejot ieritinājās uz segas starp mūsu kājām, joprojām ir turpat un mierīgi guļ, nesatraucoties par to, ka mums būtu ērtāk, ja sega būtu pieejamāka.
Starpsugu interešu konflikti.
- - -
Kukaiņu dzīve vienmēr man likusies vienlaikus valdzinoša un šausminoša.

skatoties uz iepriekšējiem onkuļiem, atcerējos citus, kas visādos laikos bijuši iespaidīgi: ( bilds )

ja man būtu sava/s psihoanalītiķe/is, noteikti ieteiktu sociālos tīklus vairāk mest cibas ūdeņos. bet nav! kur ir?

Pastāstīšu par manu oāzi, kur jau labu laiku mēdzu uz stundu paglābties no dienišķā tenku, izklaižu, māņticības un bulšita fona, atcerēties, ka vēl ir cilvēki, kas tur godā racionālu pieeju pasaules skaidrošanai un rīcības novērtēšanai, preskripcijai.

Dāmas un kungi - The Sceptics Guide to the Universe! (ta-dā!)

Ar kritisku aci un humoru populārā valodā par dabaszinātnēm, atklājumiem, pētījumiem utt. Diemžēl ētiku gan viņi smādē, želejveida postmodernie relatīvisti.

(bet man jau patīk arī Linčs, sirreālisms, gadži beri bimba, LSD sapnīšu emulators un elegants neprāts)

Rudenī impulsīvi nopirku virtuves nazi par kādiem 7Ls, un ir tāds, ka jāpieraksta. Labam nazim pēc maniem ieskatiem vajadzētu būt nemanāmam - padari darbu un nepievērs uzmanību. Bet nazis par sevi atgādina ar nu jau regulāru iegriešanos nagā, piemēram, smalcinot ķiploku. Tā bija pierasts, ka naži nagā neķer, bet šis ir citāds. Respekts un pietāte. Ar visādiem ļurīgajiem, pusasajiem un zāģzobnažiem galīgi notrulinājusies attieksme, par maz asuma.

Tā kā lielo zīdītāju u.c. par "augstāk attīstītām" būtnēm uzskatīto dzīvnieku pasaulē ir visai maz (ne tikai cilvēku darbības izraisītu apstākļu dēļ), salīdzinot ar mikroorganismu un kukaiņu skaitu, varētu secināt, ka: "Intelligence is apparently a lethal mutation - it's harmful biologically."

Noams Čomskis video par klimata izmaiņām, Wikileaks, Pakistānu, atomieročiem, ~Arābu pavasari (sākumu), reliģiju, valodu un sociālajiem tīkliem kā saziņas instrumentiem, Aristoteļa politiskajiem uzskatiem, kara noziegumiem, terorismu, Chilcot Inquiry u.c. tēmām @ The Pierhead Sessions 2011.g. martā.
Sveiciens visādos svētkos tātad, man, piemēram, brīvdiensākums.

Es zināju, ka kādreiz man dārziņš būs, pat ja sākumā uz balkona un palodzes. Gribējās mums, bet baigās tāpat sanāca solo. Kreses iegaršojās laputīm, agerāti iznīka un par prastām samtenēm taču neviena sevi cienoša dāma tāpat nepriecājas. Paliku ar vārgulīgām dillēm, maurlokiem, pētersīļiem un baziliku - abi pēdējie joprojām gan turas uz kātiem. Pēc krešu izsūkšanas laputis iekāroja arī daļu pētersīļu un diļļu. Atļāvu, lai vismaz kādam prieks.
 

Ko vispār tie spāņi iedomājas?
Ko viņi jēdzīgu paveikuši bez koridas, inkvizīcijas, konkistadoriem, bļaustīšanās un kečupsonga?!?!?
A? <žests>
Un kur mans špetnums?

Laikam jau jūtot, ka klāt brīdis, kad ķermeņa atjaunošanās spējas sāk rukt, mēģinu ieviest rīta rituālu ar organizētu izstaipīšanos ~apmēram "sveiciena saulei" garā. Principā tā pati iesildīšanās, kas savulaik sporta stundas sākumā (stiepšanās, liekšanās, pleci, gurni utt.), tikai mazāk tizli un rietumnieciski neeleganti, izpaliek arī 1-2-1-2 ritmika. Vairāk tā, kā kaķi dara. Sirdsdāma jau smīkņā, tāpat kā es līdz šim, taču jūtos labāk, rītos mundrāks un plānoju, ko tālāk - dormeo matraci vai tomēr kosmodisku ņemt. Iesakiet mazāk dzert.

Pašlaik veltu vien kādas 3 minūtes.

Fon Trīs izrādījās interesantāks tips, nekā man līdz šim likās.

Esmu gan redzējis tikai Dejotāju tumsā, Dogvilu un Melanholiju. Ā, un Idiotus. O, diezgan daudz sanāk. Bet gribēju teikt, ka neesmu nekā baigi pavilcies, tomēr nezkāpēc šmorējot ģimenei pusdienas, nolēmu paklausīties austiņās interviju.

Par provokatīvās mammas un mikimausa ietekmēm, bailēm no atomkara bērnībā (rezultātā esot vairākus gadus nakšņojis zem galda), par Boviju, Bjorku, holokaustu, nacismu, mizogīniju un centieniem kļūt par geju un visādiem aspektiem, kurus viņš uzrāda, manuprāt, tīri veiksmīgi attaisnojot vēlmi atbrīvoties no daudzu jutīgu tēmu tabu statusa. Man patika.

BBC Radio 3 intervija, [44 min.]. MP3 fails te.

"Dike uzskata, ka būtu ievērojami vieglāk pārvarēt rietumnieku aizspriedumaino attieksmi pret kukaiņu ēšanu, ja izdotos vienkārši mazliet mainīt leksiku, kāda tiek lietota, aprakstot uzturā lietojamos kukaiņus."

"Ja jūs teiksiet, ka tie ir miltu tārpi, vārds "tārpi" viņos izraisīs nevēlamas asociācijas. Nelietosim vārdu "tārpi". Ja mēs izmantosim latīniskos nosaukumus, piedāvājot, teiksim, Tenebrio kīšu, tas izklausīsies krietni stilīgāk, un tas pieder pie mārketinga." (RL, 37.lpp.)

Tas ir tas pats, par ko mēdz runāt dzīvnieku aizstāvības nometnē, tikai virzieni atšķiras. Te, manuprāt, spilgtākais piemērs - Joan Dunayer veidotā tabula ar pašreizējiem un vēlamajiem apzīmējumiem: Avoiding Speciesist Terms.

Par šo sarakstu gan, iespējams, pasmīkņātu arī daudzi rūdīti "savējie", jo vairāki ieteikumi var šķist aizvainojoši, lai cik atbilstoši tie būtu, piem., "cattle enslaver". Turklāt reformu robeža ir neskaidra - arī metaforas un izteicienus, kā "divi zaķi ar vienu šāvienu", "dāvinātam zirgam...", par "zīli rokā" u.c. var nosaukt par sudzistiskiem jeb tādiem, kuros citu sugu būtnes tiek priekšstatītas pirmkārt kā resursi un līdzekļi. No otras puses, robežas nenoteiktība nav iemesls jautājuma ignorēšanai - Dunayer (tāpat kā Dike) vismaz šajā gadījumā runā par ikdienas praksēm un reālām lietām, kur vārdu izvēlei ir praktisks, ētisks un sociāls svars salīdzinoši nepastarpināti.

Nesen par to pašu arī pie thel: http://klab.lv/users/thel/94795.html

"a love letter to both retro gaming and Twin Peaks"

Black Lodge 2600, oldskūlīga bezmaksas spēlīte, 15 MB.



Geimplejs gan izskatās patraki, ja nav rasts pie 8 bitiem.

Komūnā naaves_studija pacēlās tēma par nāvi datorspēlēs un ir diezgan interesanti, ja paurķējas, varētu pat ~antropoloģisku pētījumu veikt. Diez vai tēmu var nošķirt no ētiskās diskusijas par nāves un vardarbības pārlieko (?) atainojumu filmās, datorspēlēs un medijos vispār, bet šoreiz tā virspusīgāk, vairāk izklaidei. Te video vieglam čiks un viss ievadam [2'25"].

Bet, ja kārojas redzēt, kā no Mario nožēlojamās spudūc aizkrišanas viņsaulē tikām līdz Doom, Mortal Combat un Resident Evil ēverģēlībām un vēl tālāk (līdz 2009.g. sākumam), kur maz esmu ciemojies, jāskatās un jālasa šo: Death by the Decade: The evolution of dying in games.

Kad pamazgā netīros traukus, visādas lietas uzreiz skaidrāk rādās.

Jau kādu laiku gruzos par to, ka šobrīd esmu spējīgs tikai uz kaut kāda satura atgremošanu, citēšanu, at/pārstāstīšanu, labākajā gadījumā komentēšanu (kas arī lielākoties ir iespaidu un priekšstatu kompilācija [lai gan tā var visu noreducēt nafig]). Ne gluži tā, ka vajadzētu ražot oriģinālu materiālu un tamborēt smalku viedokli kā dižiem un bārdainiem (vai ne tik ļoti) gariem, tomēr neomulīgi kaut kā. Bet tikko ņēma un uznāca miernesoša atziņa, ka tā tam jābūt, ka kaut kāds skolniekposms visādos jautājumos vēl ir ejams, ja ne mūžam brienams, tāpēc atstāstīt, apskatīt, atgremot būtu dabiski un neizbēgami, un mierinoši.

"es eju viens, man darbs bij oters"

Nezinu, kur rāvu, mētājās telefonā pie pārējām 8747 piezīmēm un patīk.

Pievakarē centrāltirgus nomalē ap 40.g.v. zolīdpaskata kungs kaut ko stiepa abās rokās uz mašīnu un sakarā ar to, ka iekšā sēdošā dāma laikus nepamana, ka viņš pienācis un nav laikus atvērusi durvis, novēl viņai vienu no-sirds: "Suka, ubju!". Un tad vēl sīkāk paskaidroja un laimīgi aizbrauca uz houm svīt houm. Nu, kā gan var nemīlēt šīs dzimumlomu spēlītes!

Ja nopietnāk - bez medijiem un kaut kādas sociālkomunālās dzīves jau gandrīz bija piemirsies, cik tā pasaule daudzveidīga.

Nedaudz nokavēts, bet sakarā ar "Nevermind" 20gadi jāatzīmē, ka tā bija pirmā kasete, ko nopirku un ļoti veiksmīgi nopirku, ņemot vērā, ka praktiski neko par viņiem tolaik nezināju. Droši vien tomēr "Manā" biju kaut ko salasījies.
Talsos, ja nemaldos, veikalā, kas tolaik saucās "Rema 1000" un maksāja 3Ls.
Un joprojām cepī.

Jāpieraksta tomēr mazliet par Survival Kit, reti sanāk kaut ko tādu apmeklēt. Spilgtākie iespaidi pat it kā savilkās kamolā, liekot apzināties, cik man nozīmīga ir telpa kopumā. ( tālāk )

Pirms kāda laika biju aizdomājies, kāpēc Malkolms X ir "X", un nu arī viņa paša atbilde atnāca caur Survival Kitā sadzirdēto Larry Achiampong:

"My father didn't know his last name. My father got his last name from his grandfather and his grandfather got it from his grandfather who got it from the slavemaster. The real names of our people were destroyed during slavery. The last name of my forefathers was taken from them when they were brought to America and made slaves, and then the name of the slavemaster was given, which we refuse, we reject that name today and refuse it. I never acknowledge it whatsoever."

Ir arī video.

Naktī kaut kur manā daudzstāvenē vairākkārt auroja kāds vīrietis tā kā filmās par pagrabā uzaugušajiem. Un no rīta pie ārdurvīm šāda zīmīte.

Kaut kāda praktisko atziņu diena, re:
- Par Rietumu sabiedrības izšķērdību liecina pašu mājās regulāri sapelējusī maize un citroni.
- Īgns noskaņojums ir labākais laiks, kad sašķirot mantību noderīgajās lietās un varbūt kādam citam noderīgajās lietās.
- Lai izvairītos no māņiem un pašapmāniem, vārdus "nav laika" vajadzētu aizmirst un to vietā vienmēr apdomāt un pateikt, kur tad tas palika.

Rokoties IMDb, (pat varētu teikt - beidzot) uzdūros filmai "Faces of Death". Pamatskolas gados ar draugu videonomā ņēmām un noskatījāmies visas krieviskotā "Лики смерти" daļas, kas sastāv no inscinētām un dokumentālām nāvju un brutālu izdarību epizodēm (eksekūcijas, negadījumi, pašnāvības, dzīvu pērtiķu smadzeņu ēšana, jū neim it).

Ar laiku plus radniecīgā rotten.com papildterapiju bērnišķā interese saplaka un jutīgums notrulinājās, atstājot salkanrūgtu dīvainas pieredzes sajūtu, bet joprojām mēdzu par to iedomāties ar gandarījumu, it kā būtu laikus apgraizītas dekoratīvi emocionālas nezāles un tagad dārzu vieglāk kopt. Gribētos vien labāk saprast, kā tas iespaido empātijas attīstību (par ko it kā nesūdzos) un cik prātīgi ir ko tādu ieteikt citiem bērniem.

Vēlu vakarā traumpunktā uzzināju par savu pirmo lūzumu, kas gan arī knapi puslūzums. Interesantāks bija pirms manis iegājušais kačaks ar kaut ko maisiņā ietītu - caur durvīm dzirdēju, ka ārsts atkārto: "Es tādu medikamentu nezinu, nevaru jums palīdzēt". Pēc īsas vārdu apmaiņas kačaks iznāk, noburkšķ "Ko tad tu te vispār dari... Auns!" un aizcērt durvis. Pēc tam ārsts ar medmāsu iekšā kaut ko par homeopātiju nokomentēja un tad es ar savu lūzumiņu, kam pat ģipsi tērēt kauns.