Jau kādu laiku gruzos par to, ka šobrīd esmu spējīgs tikai uz kaut kāda satura atgremošanu, citēšanu, at/pārstāstīšanu, labākajā gadījumā komentēšanu (kas arī lielākoties ir iespaidu un priekšstatu kompilācija [lai gan tā var visu noreducēt nafig]). Ne gluži tā, ka vajadzētu ražot oriģinālu materiālu un tamborēt smalku viedokli kā dižiem un bārdainiem (vai ne tik ļoti) gariem, tomēr neomulīgi kaut kā. Bet tikko ņēma un uznāca miernesoša atziņa, ka tā tam jābūt, ka kaut kāds skolniekposms visādos jautājumos vēl ir ejams, ja ne mūžam brienams, tāpēc atstāstīt, apskatīt, atgremot būtu dabiski un neizbēgami, un mierinoši.

- skaņdarbsaraksts pleierī, kas izveidots vieglākai iemigšanai, pavisam labi var noderēt arī patīkama noskaņojuma radīšanai, dodoties uz bērēm.
- šādā ziemā kapos beidzot ir daudzmaz miers - viss tā aizsnidzis, ka pat sparīgākie kapmeklētāji nenāk.

tas bija vecākais cilvēks, ko pazinu - gandrīz jau 100
un, cik zinu - līdz pēdējam saulainās dienas brīdim dzīvoja ar pilniem 100

par tādām lietām varbūt nav smuki jokot, bet nevis "iesākumā bija vārds", bet gan tas krekšķis jeb kāda nu kuro reizi rodas skaņa, iztīrot rīkli pirms svarīgas runāšanas. tas tad arī Lielais Sprādziens.

Biju zobārstēties, bet tur bez ārstes un māsiņas arī kaut kāda praktikante. Abas trešo laiku pa laikam pamāca, paskaidro un tad zobārste, norādot uz manu plaši atvērto muti, mātišķā balsī viņai saka: "Visas atbildes ir tur iekšā!"