Jau kādu laiku gruzos par to, ka šobrīd esmu spējīgs tikai uz kaut kāda satura atgremošanu, citēšanu, at/pārstāstīšanu, labākajā gadījumā komentēšanu (kas arī lielākoties ir iespaidu un priekšstatu kompilācija [lai gan tā var visu noreducēt nafig]). Ne gluži tā, ka vajadzētu ražot oriģinālu materiālu un tamborēt smalku viedokli kā dižiem un bārdainiem (vai ne tik ļoti) gariem, tomēr neomulīgi kaut kā. Bet tikko ņēma un uznāca miernesoša atziņa, ka tā tam jābūt, ka kaut kāds skolniekposms visādos jautājumos vēl ir ejams, ja ne mūžam brienams, tāpēc atstāstīt, apskatīt, atgremot būtu dabiski un neizbēgami, un mierinoši.

"es eju viens, man darbs bij oters"

Nezinu, kur rāvu, mētājās telefonā pie pārējām 8747 piezīmēm un patīk.

arī mans rokraksts izskatās pēc veca vīra, kas brien pa sniegu caur baltu puteni klūpot

kārtējais raunds cīņā ar sevi par gulētiešanas/mošanās laiku politiku (klasisks Night Guy vs. Morning Guy). pārāk tomēr ierasti kļuvis tas, ka eju gulēt (agrākais) četros, bet mostos vienos. un es pat neballējos/nelietoju neko īpaši uzbudinošu, cik zinu. pašreiz jēdzīgākā pieeja liekas mocīt un trenēt Morning Guy'u kā tādā astoņdesmito bojevikā - močīt viņu enerģiskas, tomēr sirdi plosošas mūzikas pavadībā līdz sviedriem, puņķiem un asinīm, sākot ar spaini auksta ūdens, rīta skrējienu, īpašu vingrojumu kompleksu un kellogs kornfleiksu. vismaz pēdējais - check.

gribi vai negribi, bet mazs, nešpetns prieciņš pārņem ikreiz, kad izdodas nejauši aizcirst istabas durvis - jo īpaši naktslaikā, kad cīrulīgākie dzīvokļkaimiņi taisās gulēt vai jau guļ. jo tas rada cerību, ka viņi manīs, kā tas no malas ir, kad tu guli un pēkšņi BAM! norīb, aiztriecot visas sapņu laumiņas un citus labumus. var jau būt, ka man pašam jānorūda bungādiņas, jo laikam pavisam izlutinātas mierīgā gaisotnē - to apliecina arī darba kolēģu BAM un citi BAM. eh, emo

varētu jau sūtīt draudu vēstules ar no avīzēm izgrieztiem burtiem

man ir talants neiet gulēt un rītos par to sūkstīties. jē