Pirms apmēram nedēļas pamodos no slikta sapnīša, ko pierakstīju telfonā. Varbūt pat cilvēkiem ar švakiem nerviem un bērniem uz rokām šo nevajag lasīt.
- - -
TVšop reklāmproduktu manierē jauna švakas miesasbūves sieviete stāv ar lielām zeķēm uzmauktām rokās kā dūraiņi. Viņas priekšā rāpo ~mēnesi veca kaķēna lieluma lapseņveidīgs kukainis, kuru sieviete ar zeķu cimdiem ik pa laikam paceļ un novieto atpakaļ sev priekšā. Kukainis ir ieplakans, līdzīgs briežutij un rāpo pa autiņos cieši ietīta pavisam maza jaundzimušā ķermeni. Ķermenis ir ietīts no galvas līdz kājām kā mūmija, tomēr mazliet kustas.
Bērnu lapsenei parādās garš tievs dējeklis, ko tā iedur caur audumu, lai iedētu oliņas. Sieviete saka: "Pastāv nopietna iespēja, ka jūsu bērns nav pietiekami pasargāts no bērnu lapsenes. Kāpuram attīstoties, tas tērē mazuļa organisma uzturvielas, tādējādi nereti to novārdzinot līdz bīstamam stāvoklim - bīstamam arī lapsenes kāpura dzīvībai. Lapsene-māte mazuļa savārgumu pamana un izmanto savus žokļus pie jaundzimušā kakla, lai demonstrētu, ka tā nevar. Un ar to, protams, mazuļi nav mierā un ir liels skaits bojā gājušo."
Lapsenei beidzot tiek ļauta brīvība un tuvplānā redzam, ka tā pierāpo pie ietītā ķermeņa kakla, izmanto savus žokļus tajā un caur audumu sejas apvidū uz mirkli izspiežas lapseņveidīgas "sejas" aprises - it kā rīstoties.

Pamodos un sapratu, ka kaķene, kura gulētejot ieritinājās uz segas starp mūsu kājām, joprojām ir turpat un mierīgi guļ, nesatraucoties par to, ka mums būtu ērtāk, ja sega būtu pieejamāka.
Starpsugu interešu konflikti.
- - -
Kukaiņu dzīve vienmēr man likusies vienlaikus valdzinoša un šausminoša.