Eju ar desmitgadīgu bērnu staigāties un braucam uz jūru, paspēlējamies*, mācos vārīt ķīseli, barojamies un iepērkamies, tīru mitekli un mazgāju dienišķās trauku kaudzes, mazliet pat apslimušos jāapkopj. Šķiet, ka pat tīri labi izdodas. Kas zina, varbūt reiz varētu arī iznēsāt.
Skaidrāk parādās visādas darāmlietu un rūpju aizkulises, ko, cik atceros, kā bērns neesmu gandrīz nemaz apzinājies - nu, ka mammai bez mitas jāpieskata, jāgatavo pārējiem ēst, tad jāsatīra, jāmazgā veļa, kas tolaik lauku mājā bez ūdensvada notika lielā mērā ar rokām. Jāņemas pa dārzu un vēl kustoņi jāaprūpē, ja tādi ir, jāsalāpa caurās bikses, vēl jāpaspēj savu mammu apraudzīt utt. Mazliet brīnos, kāpēc viņa jau sen mani neapmācīja tādās lietās, kaut vai rabarberu ķīseli izvārīt.

Pa daļai tematiski šovakar gadījās noskatīties F. Šlēndorfa antiutopisko The Handmaid's Tale pēc M. Atvudas romāna par fašistisku teokrātiju un sievietes spējas radīt bērnus pielietošanu piespiedu kārtā - pāriem, kam pašiem nesanāk.* Iesaku.

Turpat blakus uzpeld arī stāsts par pieskatāmām pienmašīnām: "A dairy farm has painted QR codes onto their cows. People passing Southfields farm in Somerby, Leicestershire, can scan the QR code using an app on a smartphone and get quick access to a website which contains information about the farm’s 100-strong herd of dairy cows."*