uznāk tā skarbi, kad dzīvoklī vai darbā, satiekot kādu no biedriem, neatceros, vai jau esam šodien sveicinājušies, jo ikdienas procedūras, vide un citi apstākļi gadās tik spiedīgi vienveidīgi, ka pārklājas un sabiezē putrā, traucējot izšķirt atsevišķas dienas. vienkāršāko glābiņu no tās pēcsajūtas atrodu kaut vai tējas zortes, ausīs jau iesūnojušās mūzikas vai lasāmvielas radikālā nomaiņā - vismaz uz laiku un savā mazajā lauciņā tas darbojas un pašlaik ar to pietiek.

bet zīmīgi šķiet tas, ka šādas situācijas uzrodas tikai kopš dzīvoju un strādāju ~kopā ar vairākiem [C]itiem, ar ko ikdienā reti sanāk kas vairāk par "čau! - čau!" attiecībām un lietišķām runām.