~labvēlības princips ir viena no lietām, kuras nepietiekamība cilvēkos (jo īpaši sevī) grauž visvairāk. pietrūkst centienu izvairīties no "sliktajām" interpretācijām, cenšoties saskatīt "labākas". labvēlība kā ticība/neizslēgšana, ka cilvēki pamatā rīkojas labu nodomu vadīti (un pat vairāk vai mazāk racionāli), pārsvarā izvairoties kādam kaitēt.
vistrakāk ir tad, kad pieejamā informācija neļauj saprast - tiešām labvēlības trūkst vai nē. tad atliek vien vākt čupiņā visu sevī atrodamo un skatīties tālāk, vērīgi bolot kritisko aci.

prasts, nepavisam ne izsmeļošs, tomēr man tipisks piemērs: steidzot uz vilcienu un iestājoties rindā ar cerību paspēt dabūt biļeti, pamani, ka pie kases saliecies acīmredzami sadzēries tēviņš un jau pāris minūtes cenšas flirtēt ar kasieri. tu paspēj iedomāties (labākajā gadījumā tikai iedomāties) visādus variantus, kā visefektīvāk to mēslu aizspert tuvākajā sūdubedrē, līdz no kāda blakusstāvētāja sadzirdi, ka biļeškasu sistēma esot uzkārusies. (it kā pārklājas ar nepietiekami pamatotu secinājumu izdarīšanu, bet tomēr kas cits)