*

dzimšandiena galīgi nebija no tām foršākajām - visvisādās ziņās. bet vismaz tā sadaļa, kas bi kopā ar zirgu bija tīri okej.
( jūnijs )


toties šodien beidzot tiku ij pļavā, ij dārzā kaut ko uz ātro salasīt. tāpat gan 2x uzgāza lietus. un ugunspuķes ir jau krietni pārziedējušas. pašā vakara noslēgumā, aizbraucām līdz jūrjai. ūdens bija silts, bet pūta tāds konstants, nepatīkams un dzestrs vējš, kamdēļ nesadūšojos saslapināties (un es galīgi nenožēloju, ka biju uzvilkusi dūnu vesti). tāds gan arī nebija mērķis. un uz beigām dabūjām arī trešo lietutiņu.
( jūlijs )

vakar jājām uz Acones mežu. lai tur nokļūtu ir jāiet pa meža celiņu, tad jāšķērso asfalts (t.i. Augšrūķu iela), jāizbrien cauri pļavai un vēlreiz šķērsojot asfaltu jāieiet mežā. tad nu uz mazā meža celiņa, tieši pirms asfalta, iztraucējām grupņiku. sākumā pirmā jātniece ieraudzīja vnk auto, un pabļāva mums, pārējām, ka priekšā mašīna un jāpiebremzē. tad apkārt sāka skraidīt trīs pliki dibeni - 2 čaļi un meitene. 2 zirgi nebija apmierināti ar šādu skatu un mēģināja raut riņķī un diebt pretējā virzienā. manējais sākumā blenza ar lielām acīm, bet pēc tam izvēlējās pievienoties pārējiem zirgiem. mēs gan tālāku pašdarbību vairs nepieļāvām un pārsmējušās līkas, devāmies tālāk uz priekšu. dibeni bija salekuši mašīnā un aiznesušies ka divi deviņi, bet uz celiņa skumji un vientuļi gulēja divas melnas kurpītes, krūšturis un atplēsta prezervatīvu paciņa. kad pēc kādas stundiņas jājām atpakaļ, kurpītes un krūšturis bija pazudis. tā kā mums ir izveidojies ieradums savām jājamtaciņām dot vārdus, tad šī nu ir izpelnījusies nosaukumu - Auglības taka.

p.s. viena no izjādes dalībniecēm šodien viegli sarkdama atzinās, ka tie plikie dibeni viņai esot sapnī rādījušies.

vakar bijām uz masu saulgriežiem Turaidā. bija jādzied ar Saviešiem. vispār man Turaida ļoti patīk, konkrētā vieta ļoti patīk, saulgrieži patīk, folklora patīk, dziedāt patīk. bet gala beigās kaut kā ne visai patika organizācija, jo īpaši tas, ka ierobežotā teritorijā, ļoti tuvu blakus, notiek 3 dažādas lietas, kuras turklāt tiek apskaņotas un savā starpā pārklājas un ēdas. vēl, personīgi priekš manis, bija drusku par daudz šizolkloras (tas ir līdzīgi kā ir ezotērika un ir šizotērika) jebšu folklorā nepamatotas krīvu krīvu zināšanas, bet tas jau tagad ir augstajā modē un es ar to biju rēķinājusies. ar to visu diezgan izcēlās Delve, pēc kuras bija jāuzstājas mums un, kura turklāt ievilka savu izpaušanos par vismaz 40 minūtēm, mēs stāvējām un pieklājīgi gaidījām, bet kad viņi beidzot beidza, tad lejā sākās Iļģi, pie blakus ugunskura sākās kkas cits ar apskaņošanu un mūs vispār nevarēja dzirdēt un savu minorīgo un mediatīvo līgotņu pūriņu mēs vienkārši nodziedājām par prieku paši sev.
par spīti visam iepriekšminētajam, es tiešām labi pavadīju laiku un kārtīgi izdziedājos. izdevās arī pārāk nenosalt un pārāk nesaslapt. biju iepriekš sabaidīta, ka tur būšot baigie cilvēku pūļi, bet laikam daļa bija Mežaparkā, daļa nomīzuši no drūmās laika prognozes un tautas daudzums likās ļoti optimāls un paciešams.

( mazliet ilustrāciju )

kas attiecas uz lietu - saulgriežu rītā biju aizjājusi uz mežu. sākumā bija gandrīz karsts un spīdēja saule, bet mežā uznāca ledains gāziens. lēkšojām mājup (zirgs paslīdēja zālē, nesavāca kājas un mēs abi gandrīz nomaucāmies), es saliju, sāka jau zobi neturēties ciet, kad ienāca prātā nokaukt anti lietus dziesmu - 3x nokaucu un lietus norima. vakarā, Turaidā, gan lija apņēmīgāk - visi klātesošie Savieši dziedāja trejas dažādas anti lietus dziesmas labu brītiņu kamēr lietus pārgāja.
lūk, jums, viena Saviešu anti lietus dziesma, varbū ka rīt noder - Aizej lietiņ, rūkdams, kaukdams

z) dienas pirmajā pusē bijām burvīgā izjādē. es ļoti priecājos, ka atradām to Acones mežu, jo man tāds iepriekš ļoti pietrūka. šodien eksplorējām jaunu taku, lēkšojām pa šauru un līkumotu taciņu, kā arī piedzīvoju vienu no tiem kopābūšanas brīžiem, kad uz mirkli iestājas perfekta un savstarpēji pretīmnākoša viedokļu saskaņa. t.i. parasti tomēr ir vairāk dialogs jeb saruna, bet retumis gadās tādi rigpas uzmirdzējumi, kad sarunas apklust, bet pāri paliek pilnīga vienotība. patīkami, ja tas notiek ātros lēkšos. ļoti silta un pacilājoša sajūta. pļavā izcēlām griezi (laikam).
v) bijām uz Vijas Celmiņas izstādi. man ļoti, ļoti patika. īpaši pēc tam, kad pasēdējām un paskatījāmies filmu par viņu. ļoti, ļoti, ļoti iedvesmojoši;
o) brīnišķīgo pēcizstādes sajūtu gan diezgan brutāli nokāva opera. opera vispār nekad nav bijusi (un izskatās arī, ka nekad nebūs) mana stihija, bet nu šodien bijām uz Rienci un man ļoti nepatika;
ļ) es zinu, ka te ļoti bieži atkārtojas vārds "ļoti".

( atradums mežā )

tā kā es kaut kā lēnām un nemanāmi topu par zirgu tiesību un labturības aktīvisti, tad padalīšos arī šeit. zināšanās ir spēks. ja vēlaties doties pavizināties ar zirdziņiem, lūdzu, neizvēlieties "Dārziņus" Ķekavas pagastā.
http://zirgam.lv/2014/06/11/jauta-lasitaja-kas-notiek-darzinos/

p.s. es saprotu, ka cilvēkiem, kuri no zirgiem neko nesaprot un vienkārši vēlas pavizināties visas tās lietas var mierīgi paslīdēt garām nepamanītas. tieši tāpēc arī cenšos ar šādu informāciju dalīties. ja kādam rodas jautājumi, kas tieši bildēs ir tik slikts - jautājiet, es centīšos paskaidrot.

dārzā ik pēc metra kaut kas reibinoši smaržo. un, kas var būt labāks, kā pēc trakas dienas un ļoti jautra Saviešu mēģinājuma satikt vīru, atstāt mašīnu pie Zinātņu akadēmijas un, pa dienas svelmi lēni atvemjošu asfaltu noiet nakts tirgū. nopirkt kasti ar poļu zemenēm un maisu ar bulgāru ķiršiem. iet atpakaļ uz mašīnu, rijot ogas un jūsmojot par sauso, bet vienlaikus zīdaino vakarvēju, kas pa izkaltušiem pilsētas pakšiem dzenā smiltis un papeļu pūkas. braukt mājās turpinot rīt ogas. nemazgātas - ar visiem nitrātiem un pesticīdiem, smieties un pusceļā uzlikt Rūsas disku. atbraukt, sasveicināties ar suni un aiziet uz dārzu pēc spinātiem, lai uzšmorētu vienu no vienkāršākajiem, visātrāk pagatavojamajiem un vienlaikus debešķīgākajiem ēdieniem - turku zirņus ar spinātiem kokosriekstu pienā.

nekas nevar būt skaistāks par maiju. ja nu vienīgi jūnijs.

( man te kaukādas bildes iekrājušās )

šī diena savukārt ieies vēsturē (pareizāk sakot jau gandrīz stundu ir iegājusi) ar to, ka pirmo reizi peldēju ar zirgu pa ūdeni. visdrīzāk arī pats zirgs pirmo reizi peldēja pa ūdeni. tas ir labs un patīkams sasniegums, jo agrāk mans zirgs baidījās kāpt ūdenī vispār. sākām to darīt tikai pērn un nedaudzas reizes. šodien ielīdām karjera dziļākajā galā un zirgs pats labprātīgi laidās peldus. diezgan interesanta sajūta. plānots tas vispār nebija, tāpēc samērcēju ij šortus, ij apenes un mājās vilkos slapju pakaļu (vot vēl viena lieta ar ko šai dienai ieiet vēsturē - veselas divas reizes, dažādos veidos, samērcēju apenes).

( ūdens procedūras u.c. )

un divarpusminūšu videjo ar ūdenspriekiem

es jau sen sapņoju par iespēju jūnijā negulēt vispār, bet toties nogulēt visu februāri. šīs dienas režīms vispār ir diezgan optimāls, lai tomēr apvienotu miegu ar visiem vasaras jaukumiem (tajos ietilpst gaišas, siltas naktis, spirgti rīti, tveicīgas dienas un maigi krēslainas novakares). gulēt aizgāju trijos naktī, piecēlos septiņos no rīta, ap astoņiem jau biju mežā ar zirgu - paspējām izplunčāties pa dīķi pirms mošķiem un lielās tveices. atbraucu mājās, pagulēju "diendusu" un cēlos augšā baudīt karstumu.

KKF ir apstiprinājis finansējumu "Saviešu" zirgu krāsu projektam, beidzot man būs ar ko aizbāzt muti akadēmiskajam gēnam, kas manī iekšā klusi čīkst - jāraksta augšā pētījums/populārzinātnisks izklāsts par zirgu krāsām latviešu folklorā.

vārddienas nedēļas nogale izvērtās diezgan jauka - sāku ar minipikniku stallī, turpināju ar došanos uz Saldu. vakarā bijām uz Boney M Kalnsētas estrādē, bet 7dien lielu dienas daļu pavadījām brienot pa čūkslājiem un stirnu takām Kārļa vecāku mežā.

( ilustrētā nedēļas nogale )

atnāca cedele no policijas par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu zirgu lietā. nujā, ko gan citu varēja gaidīt.
vēl man sāk likties, ka bezmaz jāsāk kkāda tanta meklēt savam zirgam. ok, baisajā naktī gūtie ievainojumi dzīst ļoti labi un raiti, bez sarežģījumiem. toties viņš kopš aizvakardienas klibo. nekādu ārēji redzamu problēmu kājai nav, reālākais, ka nēsājoties pa slapju zāli izslīdējis un sastiepis plecu. it kā jau nekas traģisks, bet man tomēr ir drausmīgi apnikusi tā viņa traumēšanās un veselības problēmu sērija. kaut kā baigi ieilgusi.

starp citu, mans zirgs šodien parādīja, ka zirgi lieto darbarīkus. viņam niez tas dzīstošais vēders un viņš, kā jau zirgi to parasti dara, atrada pazemu krūmiņu - nu tādu vēdera augstumā un nostājās virs tā. cik biju iepriekš redzējusi, zirgi, lai pakasītos vnk šūpojas virs krūmiem un rīvējas gar tiem. bet manējais šodien uzlika uz krūma pakaļkāju un ritmiski, vienmērīgi to kustinot, kustināja krūmu un tādējādi kasīja sev vēderu. pēc kāda brīža gan viņa aste iepinās krūmā un visu ērto kasīšanos izjauca.

kam interesē rezultāti aptaujai par zirgu krāsām folklorā, rezultātus var apskatīties šeit (versija ar 306 respondentiem) un šeit (versija ar 100 respondentiem).
pareizās atbildes šeit.

(divas aptaujas ir tāpēc, ka survejmonkejā bez maksas var apskatīt tikai 100 respondentu atbildes. kad pirmo aptauju simts bija sapildījuši, es uztaisīju vēl vienu tādu pašu. bet tā kā pirmais links bija aizgājis tālu tautās un tika pildīts un pildīts, tad kāda mecenāte man uzsauca maksas profilu uz mēnesi)

vakar visu dienu zirga dvēsele vēl bija prom kaut kur. ķermenis apātiski stāvēja un neēda. kad pēc pāris stundu miega, vakarā aizbraucu apraudzīt, tad pat negribēja doties rokās. izvairījās no manis. iedevām akonītu un sāka pamazām atdzīvoties. vairs nebēga, ļāvās glaudīties un sāka kļančīt kārumus. lai gan normāluma uzplaiksnījumi mijās ar garīgo prombūtni. pa nakti palika iekšā stallī, šodien jau ir redzami labāk - vairs nevairās no komunikācijas, pieprasa kārumus, kad gāju prom, nāca man pakaļ. acis arī liekas daudz dzīvākas.
kustās, protams, nelabprāt, noteikti brūces sāp ļoti nepatīkami. visas krūtis, priekškāju iekšpuses un drusku arī pakaļkājas saplēstas. pa vēderapakšu iet vesela dziļu skrāpējumu josla un izveidojušās vairākas hematomas. ja viņš būtu mazāka auguma, t.i. zemāks, tad tur noteikti būtu dzīvībai bīstami ievainojumi. nu jācer, ka viss ātri un labi sadzīs un uzsūksies un arī emocionālā trauma izvējosies.

jāatzīst, ka pati ar diezko labi nejūtos.

bija ļoti skaista nakts - zemu virs galvas krita zvaigznes, pa pļavām lēkāja zaķi, kliedza dzērves un ganījās stārķi. dīķī notika skaļas varžu orģijas, bet no smilgas uz smilgu stiepās rasaini mirdzoši zirnekļtīkliņi. bieza, bieza, vijīga migla, bet tuvāk rītam pāri visam nolaidās salna un apkoda zaļajām lapām baltas maliņas. saule lēca kā sarkana, sarkana poga, vizēdama cauri pienaini baltajai miglai. dzirdēju savu pirmo šī gada lakstīgalu un dzeguzi. bet tā bija viena no briesmīgākajām naktīm manā mūžā, jo man bija bezcerīgi pazudis zirgs.

vakar vakarā staļļa saimniekiem bija bijis konflikts ar kāda balta bmw vadītāju, kurš atradies staļļa teritorijā. palūgts aizbraukt viņš sācis lekties un beigās noteicis, ka zirgiem būs slikti. ap pusdivpadsmitiem, pārbaudot aizdomīgu (šāvienam līdzīgu) troksni, atklājās, ka no aploka ir pazuduši zirgi. vārtu stieple pārkniebta. visi zirgi atradās noskrējušies putās, satraukti un dzeloņdrāšu sarautām kājām, krūtīm un sāniem, kamiņu pļavā. visi, izņemot manējo. mēs ķemmējām apkārtni visu nakti, gan kājām, gan ar mašīnām. atradām pēdas, kur panikā skriedams, pāri grāvjiem lekdams un dzeloņdrātīs (kopš kolhoza govju kūšu laikiem, ar tām ir līdz nelabumam pilnas visas apkārtnes pļavas) pīdamies, bija auļojis zirgu bars. apstaigājām visus grāvjus, purvainās vietas un gar dzeloņdrāšu rindām - ne miņas. visbaisākais bija klusums - zirgi (īpaši jau manējais) nemīl palikt vieni, viņi turas kopā ar baru, bet nomaldījušies panikā skraida un zviedz. bet laukos tikai kliedza dzērves un kurkstēja vardes. citādi pilnīgs klusums. es lielāko nakts daļu meklēju sava zirga ķermeni, iestigušu kādā no purvainajām vietām, vai dzeloņdrātīs pārrautu kaklu vai vēderu, jo tā parasti klusē tikai mirušie. es paziņoju policijai un uzrakstīju iesniegumu. kad saule jau bija samērā augstu un migla izklīdusi, staļļa saimnieks ar binokli uzkāpa ūdenstornī, izpētīt apkārnti no augšas. galu galā zirgs ir lielāks par adatu siena kaudzē un teritorija apkārt ir diezgan atklāta un pārredzama - nekā. ap deviņiem no rīta zvanīja municipāļi, ka zirgs esot redzēts memoriālā. nesāmies pakaļ un tur viņš bija. gāju klāt saukdama, bet viņš stāvēja kā mēnessērdzīgs ar pilnīgi tukšu skatienu. piegāju, iedevu kārumu, bet nepaspēju uzlikt apaušus. viņš ar stiklainām acīm pagriezās un sāka automātiski iet māju virzienā. uz saukšanu neatsaucās. sazvanīju cilvēkus, lai brauc no otras puses pretī un gāju nopakaļus. pie izejas no meža viņu pārtvēra un nodeva manās rokās. dzīvs, neklibo, ar pamatīgiem dzeloņdrāšu savainojumiem un tādā kā šoka stāvoklī. aizvedu uz stalli, apkopām brūces un noliku boksā, lai atpūšas un atjēdzas.
cik nu es vispār pazīstu zirgus, cik es zinu par zirgu psiholoģiju un cik es pazīstu pati savu zirgu, tas ir pilnīgi neiespējami, ka viņš labprātīgi būtu atdalījies no bara, pa grantētu ceļu (zirgiem nepatīk pārvietoties pa izteikti akmeņainu granti) aizskrējis uz memoriālu un 10 stundas viens tur tusējis nenākot mājās. jo a) zirgam pirmajā vietā ir bars; b) zirgam ir perfekta atmiņa un māju zināšanas sajūta c) pa to mežu esam daudz jādelējuši un viņš tur lieliski orientējas.

un es no visas sirds ceru, ka dzeloņdrāšu izgudrotājs deg ellē un darīs to mūžīgi.

šodien pavadīju 9 labas stundas ar zirgu. no rīta piedalījāmies orientēšanās mačos un dabūjām pirmo vietu un pirmo reizi lēkšojām goda apli. pēc tam kolektīvi gājām mērcēt zirgus pīļu dīķī, atceļā zirgiem radās izdevība iepazīties ar aitām, īpaši vienu samulsušu jērabērnu. tad kādu brīdi ganījām zirgus jaunajā zālītē un beigu beigās es turpināju mācīties griezt nagus. jāatzīst, ka tā nav visai sievišķīga un viegla nodarbe un pagaidām man liekas, ka zirgam ir vismaz viena kāja par daudz. divas kājas es varu apskrubināt, trešo vēl tā, bet ceturtajai nags vienmēr ir no dimanta.

( ilustrācijas )

labvakar. ja viss izdosies, es piedalīšos vienā projektā saistībā ar zirgiem latviešu folklorā. šajā sakarībā vēlos lūgt aizpildīt nelielu aptauju par zirgiem un to apzīmējumiem folklorā. vēlams bez gugles, jo tas, kas mani interesē ir cik daudz cilvēki saprot un uztver folkloras tekstos saistībā ar zirgu apzīmējumiem (vairāk gan orientējoties uz krāsām).
tiem, kuri man pirms pāris mēnešiem jau atbildēja par bērīšiem, lūgšu šo jautājumu atbildēt, tāpat kā atbildējāt toreiz - t.i. ja nebija pareizi, tad ķeksējiet nepareizo atbildi.

https://www.surveymonkey.com/s/98H8CNR

lielais paldies. vēlams padot aptauju arī tālāk

Vilnītis turpina būt traks - dzenā Nikolaju (pacieš samērā eleganti, ar neizmērojam nīgruma izteiksmi sejā, palecot malā), Trīni (šausmās brēc, šņāc un glābjas skrienot augšā kokos), Radžu (pilnīgs izmisums purnā). es nebrīnīšos, ja viņš drīz sāks dzenāt arī manus vecākus. ja viņš būtu cilvēks, viņš droši vien būtu no tiem, kas atņem naudu un mantas bērniem no zemākām klasītēm.
bijām jaukā izjādē šodien un satikām veselu lērumu zvērus - 1 gab stirniņu, ļoti tuvu un mierīgi stāvošu, 1 gab (Lieldienu) zaķi, ļoti tuvu un mierīgi sēdošu, 2 gab zalkšus - 1 gab peldēja pļančkā, 1 gab gulēja miris uz grantinieka, X gab ķirzaciņas, 1 gab ļoti skaistu suni, kurš izskatījās pēc pandiņas, jo bija balts ar melniem pleķiem ap acīm un uz muguras.

( Otrās Lieldienas )

p.s. un diezkāpēc ir tā, ka mums ar biedreni kopā jājot izjādē un abām lietojot edmundu, maršruts reizēm atšķiras pat par 2 kilometriem? lai gan ejam kopā un ieslēdzam/izslēdzam aplikāciju ar dažu minūšu starpību.

es tak jums teicu, ka Vilnīti vajag pārsaukt par Rakšasu - tas būtu daudz atbilstošāk. viņš šodien dzenāja nabaga Radžiņu pa dārzu. Sunim aste kājstarpē, austiņas nolaistas, purnā izmisums un kaķis pakaļ.
visādi citādi šodien bija lieliska diena. ierados stallī, kad tur notika neliels Laurudienas pikniks, kurā mani aicināja pievienoties. rezultātā piknikoja 4 cilvēki, 2 takši un 2 zirgi. mans zirdziņš uzvedās aristokrātiski pieklājīgi, izņemot to, ka iesūca mutē un steidzīgi norija banāna mizu. ar visu uzlīmīti. pēc tam devāmies 14km izjādē uz mūsu nesen atklāto Acones mežu un iemēģinājām jaunu taciņu. tas, ko mēs atradām man lika vienu brīdi domāt, ka esmu piknika laikā pīpējusi spaisu un par to paspējusi aizmirst. vispirms bija kaudzes ar betona blokiem, tad karjers (un joprojām betona bloki), tad mājas uz vistas kājām, tad milzīgs sudraba zirgs (un vēl betona bloki) un lieli skursteņi (stabi?) cilvēku formā.
karoč mūsu jaunatklātais mežs ir ļoti mitoloģiska vieta - tur ir Rūķu purvs, Sudraba zirga ceļš, pa kuru var aizjāt līdz Valpurģu ciematam un vietā, kur ceļš izved no meža pie Valpurģu ciemata, ir liels betona kubiks, nu tāds kā betona rāmis, kuram var izjāt cauri ar zirgu. nospriedām, ka tas droši vien ir Portāls, pa kuru uz raganu sammitiem ierodas viesi no paralēlajiem universiem.
noslēgumā vēl aizvedām zirgus paganīties pavisam jaunā un svaigā zālītē. viņi bija ļoti priecīgi. pašas sēdējām saulītē un ēdām ananāsu.

( Lielā Piektdiena )

mēness aug un neļauj gulēt. vakarnakt nenāca miegs un negribējās darīt neko prātīgu. rezultātā ir tapis mana zirga "ģimenes albums". tas būtu tik kruti, ja savējo varētu tāpat uztaisīt - drusku paklikšķināties un lērums bilžu + informācijas rokā.

( Mana zirdziņa ģimenes albums )