*

bija ļoti skaista nakts - zemu virs galvas krita zvaigznes, pa pļavām lēkāja zaķi, kliedza dzērves un ganījās stārķi. dīķī notika skaļas varžu orģijas, bet no smilgas uz smilgu stiepās rasaini mirdzoši zirnekļtīkliņi. bieza, bieza, vijīga migla, bet tuvāk rītam pāri visam nolaidās salna un apkoda zaļajām lapām baltas maliņas. saule lēca kā sarkana, sarkana poga, vizēdama cauri pienaini baltajai miglai. dzirdēju savu pirmo šī gada lakstīgalu un dzeguzi. bet tā bija viena no briesmīgākajām naktīm manā mūžā, jo man bija bezcerīgi pazudis zirgs.

vakar vakarā staļļa saimniekiem bija bijis konflikts ar kāda balta bmw vadītāju, kurš atradies staļļa teritorijā. palūgts aizbraukt viņš sācis lekties un beigās noteicis, ka zirgiem būs slikti. ap pusdivpadsmitiem, pārbaudot aizdomīgu (šāvienam līdzīgu) troksni, atklājās, ka no aploka ir pazuduši zirgi. vārtu stieple pārkniebta. visi zirgi atradās noskrējušies putās, satraukti un dzeloņdrāšu sarautām kājām, krūtīm un sāniem, kamiņu pļavā. visi, izņemot manējo. mēs ķemmējām apkārtni visu nakti, gan kājām, gan ar mašīnām. atradām pēdas, kur panikā skriedams, pāri grāvjiem lekdams un dzeloņdrātīs (kopš kolhoza govju kūšu laikiem, ar tām ir līdz nelabumam pilnas visas apkārtnes pļavas) pīdamies, bija auļojis zirgu bars. apstaigājām visus grāvjus, purvainās vietas un gar dzeloņdrāšu rindām - ne miņas. visbaisākais bija klusums - zirgi (īpaši jau manējais) nemīl palikt vieni, viņi turas kopā ar baru, bet nomaldījušies panikā skraida un zviedz. bet laukos tikai kliedza dzērves un kurkstēja vardes. citādi pilnīgs klusums. es lielāko nakts daļu meklēju sava zirga ķermeni, iestigušu kādā no purvainajām vietām, vai dzeloņdrātīs pārrautu kaklu vai vēderu, jo tā parasti klusē tikai mirušie. es paziņoju policijai un uzrakstīju iesniegumu. kad saule jau bija samērā augstu un migla izklīdusi, staļļa saimnieks ar binokli uzkāpa ūdenstornī, izpētīt apkārnti no augšas. galu galā zirgs ir lielāks par adatu siena kaudzē un teritorija apkārt ir diezgan atklāta un pārredzama - nekā. ap deviņiem no rīta zvanīja municipāļi, ka zirgs esot redzēts memoriālā. nesāmies pakaļ un tur viņš bija. gāju klāt saukdama, bet viņš stāvēja kā mēnessērdzīgs ar pilnīgi tukšu skatienu. piegāju, iedevu kārumu, bet nepaspēju uzlikt apaušus. viņš ar stiklainām acīm pagriezās un sāka automātiski iet māju virzienā. uz saukšanu neatsaucās. sazvanīju cilvēkus, lai brauc no otras puses pretī un gāju nopakaļus. pie izejas no meža viņu pārtvēra un nodeva manās rokās. dzīvs, neklibo, ar pamatīgiem dzeloņdrāšu savainojumiem un tādā kā šoka stāvoklī. aizvedu uz stalli, apkopām brūces un noliku boksā, lai atpūšas un atjēdzas.
cik nu es vispār pazīstu zirgus, cik es zinu par zirgu psiholoģiju un cik es pazīstu pati savu zirgu, tas ir pilnīgi neiespējami, ka viņš labprātīgi būtu atdalījies no bara, pa grantētu ceļu (zirgiem nepatīk pārvietoties pa izteikti akmeņainu granti) aizskrējis uz memoriālu un 10 stundas viens tur tusējis nenākot mājās. jo a) zirgam pirmajā vietā ir bars; b) zirgam ir perfekta atmiņa un māju zināšanas sajūta c) pa to mežu esam daudz jādelējuši un viņš tur lieliski orientējas.

un es no visas sirds ceru, ka dzeloņdrāšu izgudrotājs deg ellē un darīs to mūžīgi.