hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2013-08-16 20:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
drūmums tevi vienmēr (atkal) atradīs
Jau labu laiku cīnos ar periodiski uzmācīgu vēlmi izšķaidīt sev smadzenes. Šī kaitinošā depresivitātes blakusparādība nāk kopā ar visādām stulbām pārdomām par dzīvi. Piemēram, nesen izsecināju, ka mani būtībā vienmēr garlaikojuši visādi kultūras un sabiedriskās dzīves pasākumi. Varbūt pa reizei mani ir ieinteresējis pats pasākuma temats, bet būsim godīgi, tādu norišu pamatmērķis tomēr ir burzīšanās sabiedrībā. "Iziet cilvēkos", kā teiktu mana vecmāmiņa, uzskatot to par noderīgu un nepieciešamu nodarbi. Esmu centusies, jā. Periodiski esmu pat spējusi izlikties, ka man ir kaut kāda sabiedriskā dzīve, iebarojot to sev kā negaršīgu pārtikas devu, lai uzņemtu nepieciešamās uzturvielas. Beigās vienmēr esmu attapusies, ka nejūtos piederīga ne cilvēcei, ne pati sev. Kāpēc tas viss ir vajadzīgs patiesībā, protams, skaidrs. Horror vacui. Bailes no tukšuma. Ja tu neko nedarīsi, dzīve vienkārši paies. Tā gan tik un tā vienkārši paiet. Bet tas tā. Labāk ir tomēr izlikties, ka tu dzīvo.
Šovakar, noskatījusies The Killing (patiešām pārsteigums, ka mūsdienās vēl ir atrodams viens otrs skatāms seriāls), pieķēros savai iecienītajai bezjēdzīgas laika nosišanas metodei - apollo "dzeltenajai" (man šķiet, ka tā tiešām agrāk pat bija dzelteni ietonēta) slejai. Šī pērle kārtējoreiz neticami sabojāja manu noskaņojumu. Gandrīz tikpat veiksmīgi, kā oranžo portālu pārņēmušās runājošās bildes, kuras dienu dienā pamanās pavēstīt kaut ko riebīgu, piemēram, vakar mīļākā tika salīdzināta ar tualetes poda sēdekli, kuru vīrietis izmanto brīžos, kad vajag nokārtot dabiskās vajadzības. Saskaroties ar šo kolektīvo realitāti veidojošo sfēru, mani atkal pārņem nejēdzīgas pārdomas. Par to, kāda tad ir šī kolektīvā realitāte. Tā ir vēl viena depresīvuma blakusparādība. Es ļoti personiski uztveru muļķīguma bruņurupuci, uz kura turas pasaule. Kā tādu pļauku sev sejā. Vēl muļķīgāku šo sajūtu padara fakts, ka es taču lieliski apzinos, cik tā muļķīga.
Tomēr, izlasījusi visus bezjēdzīgos apollo rakstus un joprojām esot ar kaudzēm laika, rezervēta bezjēdzīgai nosišanai, iegriezos Satori. Un te nu Bankovskis man atvēra acis. "23 gadi droši vien ir vēl pēdējais brīdis, kad ir iemesls uz kaut ko cerēt un kaut ko savā dzīvē gaidīt. Visi turpmākie gadi nāk ar atskārtu, ka gaidītais tomēr nepienāk, cerētais nepiepildās, gribētais ir palaists garām un CRF1 mūsu smadzenēs pludo." Depresija vai ne depresija, bet dzīve nekur neved, nekas labs nav gaidāms, optimisms ir māņi, cerības ir ilūzijas u.t.t. Mani 23 gadi vienkārši bija nedaudz ieilguši un tagad ir iestājusies tāda strauja lejupeja sakarā ar acu atvēršanos. Ripinos skarbo patiesību bezdibenī uz velna paraušanu, un nav nekāds brīnums, ka dzīve bez sajūtas, ka kādreiz piepildīsies gribētais un cerētais, nepadara mani par saulaināko cilvēku izplatījumā.
Beigās, rezumējot visas savas iekšējās muļķības, man paliek tikai viens jautājums par visu šo - kāpēc mūsdienu cilvēkam dzīve ir tik liels pārdomu temats, tik neaizpildāms un nepiepildāms tukšums sevī? Kāpēc dzīve ir jēdziens, kas visu laiku nodarbina, kaut arī no tā, ka nodarbina, nav nekādas taustāmas, pat izjūtamas jēgas? Droši vien, ka tas no pārāk labas dzīves. Vai no darba, kas sniegtu gandarījumu, trūkuma. Kas ir šis bezjēdzības vakuums, kas daļu no mums iesūcis sevī un negrib laist vaļā, un kā to ārstēt?


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]etalonfunkcija
2013-08-16 22:09 (saite)
Gribēju rakstīt briesmīgi depresīvu ierakstu, jo pēdējā laikā "vienkārši vairs nevaru", bet pēc šitā varu tik paklusēt un pamāt ar galvu.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-16 22:40 (saite)
Vai tā ir tikai mana attiecīgi ievirzītā uztvere, vai arī tiešām ir sajūta, ka depresivitāte šovasar izplatās infekcijas stilā? Dzīve ir kļuvusi ļoti svītraina ar tām "vienkārši vairs nevaru" atzīmēm ik pēc pāris dienām (vai nedēļām), un depresīvie ieraksti jau arī neko daudz nelabo, vien tāda depresīvā publicistika sanāk. Viss aizvien paliek tāpat. Savā dzīvē jūties kā atnācis uz karnevālu, aizmirstot paķert līdzi gana krāšņu un gaisīgām spalvām dekorētu masku. Tad nu tu stāvi un skaties kā citi šķietami griežas nebeidzamā virpuļdejā, un beigās tev vienkārši nav ko sacīt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]etalonfunkcija
2013-08-16 23:11 (saite)
Gribēju jau rakstīt, ka šobrīd mūsu vienaudži sasniedz 30 gadu robežu, attiecīgi - tas nav nekas neparasts, ka visi sadepresējušies, bet tad atcerējos, ka krīze man jau ir katru gadu kopš apmēram 20 gadu vecuma, tik reizēm drusku vairāk sanāk apklusināt, kad ar kaut ko pēkšņi aizraujos vai kad nav laika nodarboties ar dzīves apcerēšanu. Bet, kā redzams, pārpūle darbā neārstē, bet var iegrūst atpakaļ tukšuma bedrē.

Tomēr. Man šķiet, ka ar to tukšumu var sadzīvot. Pat izbaudīt. Iedomājies - ir tāds bezgalīgs tukšums zem tevis, bet tu ej pa šauru tam pāri pārmestu laipiņu. Un, ja koncentrējas uz šo laipiņu, tad varbūt ir pat patīkami.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-17 11:15 (saite)
Jā, krīzes bija arī agrāk, tomēr patiesi ap šo vecumu, šo laiku dzīvē iestājas tāds ilūziju sabrukums. Kādreiz bezcerību varēja piesegt ar ideju par to, ka vēl ir tik daudz laika, un dzīvi var labot, pārveidot, ka laika gaitā kaut kas maģiski mainīsies. Ap 30 tu beidzot saproti, ka nekādas maģijas nav un nebūs. Varbūt tam arī jātiek pāri. Varbūt vajadzīgs laiks, lai ar to sarastu. Un atkal varēs burt dzīvi virs tukšuma kā agrāk. Vai citādāk. Ar rūdījuma gudrību.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ziimogvasks
2013-08-16 22:30 (saite)
Noskaties zāģi.
Nu, visus pēc kārtas.
Tā interesantāk

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-16 22:47 (saite)
Noteikti vajag kādu lielāku un efektīgāku plāksteri.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]sw
2013-08-16 22:33 (saite)
Kā reiz agrāk par šo domāju. Manuprāt, senāk cilvēkiem lielāko daļu diennakts atņēma darbi, kas veltīti viņu rumpja izdzīvošanai, piem., izslaukt govis, izkaplēt bietes, sanest no akas ūdeni, saskaldīt malku, izkurināt plīti utt. Mūsdienās šīs rūpes lielākoties ir autsorsētas, mēs šos darbus atdodam citiem apmaiņā pret stundām no savas dzīves, kuras pavadām, pelnot algu, un summāri sanāk, ka brīvā laika "uz rokām" paliek vairāk, līdz ar to arī vairāk iespēju slīgt pašiem savās dzīlēs. Nav teikts, ka mūsu vecvecmāmiņas būtu bijušas citādākas, ja viņām būtu bijusi iespēja atdot darbam un ceļam uz/no tā +/-10 h, atnākt mājās un varēt visu vakaru domāt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-16 22:45 (saite)
Jā, es arī esmu domājusi, ka tas tādēļ. Mēs esam ērti atsvešināti no cīņas par izdzīvošanu. Bet vēl jau ir arī citas variācijas par tēmu. Pati dzīve ir kaut kāda uzpūsta vērtība mūsdienās. Tu neesi piedzimis, lai slauktu govi. Tev ir iestāstīts, ka tu esi piedzimis, lai būtu liels un interesants, lai dzīve būtu liela un interesanta. Kas neatbilst realitātei. Varbūt kādreiz nebija šo idejisko ilūziju. Vismaz vienkāršajām masām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sw
2013-08-16 22:50 (saite)
Tādu ilūziju vienkāršajām masām noteikti nebija, bet dendijiem un smalkām sabiedrības dāmām "problēmas" īstenībā bija līdzīgas mūsējām.

Vēl, iespējams, mēs esam delfīni, kas metas krastā, jo zeme ir pārapdzīvota. Pateicoties medicīnai un policijai, dabiskā atlase vairs īsti nedarbojas, tāpēc tā ir pārcēlusies uz psīhes laukiem un pļauj tur.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-16 22:55 (saite)
Jā. Un otrais vispār baisi. Jo tad jāsāk domāt, ka tu esi dabiskās atlases atkritums, un jārealizē kaut kur tepat Cibā lasītā ideja, ka dzīvot vajag tikai tiem, kam to ļoti gribas un patīk.
Vēl es dažreiz domāju, ka viss tādēļ, ka mēs esam izaudzināti par patērētājiem. Mēs patērējam preces, arī kultūru. Mēs neražojam. Kaut ko ražojot, sajūta varētu būt tomēr labāka.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sw
2013-08-16 23:12 (saite)
Man ir grūti par šo runāt, jo pašreizējā dzīves posmā arī es esmu nozaudējusi spēju saprast, ka karnevālā jāierodas ar visām tām spalvām (turklāt viņas ir tik smagi stiept, ka nemaz nepūlos ņemt līdzi vai vispār palieku savā midzenī), bet

es pirms pāris dienām runāju ar savu terapeiti. Un viņa mēģināja izvilkt no manis to kodolu, kura nav, un es nespēju viņai neko atbildēt uz jautājumiem tipa, bet kas ir tas, ko tu, TU gribētu.

Taču man šķiet, ka ir svarīgi neprasīt no sevis neko daudz un pamazām taustīties. Atrast vismaz kādu stīdziņu, kas aizrauj vai piesaista uzmanību, un rāpties par to. Pat tad, ja tas ir pētījums par mums-delfīniem, kuri metas krastā. Var taču pētīt kaut vai to, kāpēc mēs tādi esam. Arī tā ir sava veida ražošana un varbūt vienā brīdī, pavisam nemanot, var kļūt par karnevāla spalvām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-17 11:10 (saite)
Ir daudz taisnības tajā, ko Tu saki. Tomēr par sevi kā par delfīnu - man šķiet, es jau vismaz pusdzīvi pētu, kāpēc ar mani ir tā, kā ir, un beigās esmu sevi kā izpētes objekts ļoti nogurdinājusi, ir iestājies apnikums. Jo atbilžu kaut kādā brīdī vairs nav. Tu esi, kā esi. Drūmums tevi pa laikam vienmēr atrod, tā vai citādi, jo tas ir tev serdē. Tu visu mūžu it kā meklē zāles, bet zāļu nav. Un tad tu dzirdi tādas frāzes kā "vajag uz visu paskatīties citādāk, vajag domāt pozitīvāk, tvert visu vieglāk", un tev gribas sirsnīgi apvemties tieši virsū šiem spārnotajiem izteicieniem. Jo tie ir meli, un nav tā, ka tu nebūtu centusies. Beigās godīgums ir pat atbrīvojošs. Tev nav karnevāla spalvu un varbūt tu tās nemaz negribi. Varbūt tās ir pozitīvās ziņas. Ar laiku var pārstāt darīt lietas, kas nepatīk. Pārstāt mēģināt ievalkāt sevi kā neērtus apavus iekšā šķietami labākā un veiksmīgākā dzīvē. Atmest pēdējās izlikšanās skrandas. Varbūt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]wasted
2013-08-17 15:44 (saite)
Depresija ir jokaina lieta. Tas ir tāpat kā pieķert sevi domājam. Tu domā par to, ka tu domā par to, ka tu domā. Depresijā slīgstošs cilvēks pievērš uzmanību tikai tam, kas padziļina viņa depresīvo stāvokli. Tevī ir parazīts, kas barojas no paša ģenerētām domām, procesā iznīcinot Tevi.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-17 16:28 (saite)
Tu to ļoti precīzi noformulēji, par parazītu. Žēl, ka nav īstu zāļu pret parazītiem, vien mazie solīši dienu no dienas. Un tik un tā tu kādā brīdī atkal sevi piemāni ar sevis paša domām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hekate
2013-08-18 00:03 (saite)
mani līdzīgi kā tevi, tādu reakciju izraisīja rakstiņš vācu valodas mācību grāmatā (tas bija ļoti nodevīgi, jo, ejot uz vācu valodas kursiem, tiešām neesi sagatavojies domāt par dzīvi) tur bija rakstiņš par apmēram par to pašu, tikai vecums bija 25 vai 26 gadi.

domāju, ka tiešam vienīgā izeja no šī visa ir atrast darbu, kas puslīdz patīk un daudz strādāt.
savulaik jau secināju, ka lai būtu laimīgai, "pietiek ar laika aizpildīšanu ar kaut ko, kas izklaidē un nogurdina, dod kādu kaut vai miglainu sajūtu par noderīgumu vai attīstību, un spiež regulāri pastaigāties"

(Atbildēt uz šo)


[info]hekate
2013-08-18 00:15 (saite)
kas attiecas uz "burzīšanos sabiedrībā, iziet cilvēkos", man personiski nereti tas izraisa depresīvo "tukšuma", "jēlības" sajūtu, bet tomēr, tomēr, šādu procesu rezultātā nereti iespējams iepazīties ar kādu jauku cilvēku, kurš varbūt arī nemaz netaisījās atnākt. vel ir arī dažāda veida nodarbes, kuras vienatnē grūti vai grūtak realizēt - izbraucienus kaut kur, dzīvās mūzikas klausīšānos, kādas sportiskas nodarbes.

Un ir atsevišķi cilveki, kuri nelielās devās nevis pastiprina trulo sajūtu, bet remdē, un nedaudz atdod ticību dzīves.. nu ne jau jēgai, bet vismaz skaistumam. Tu tajā starpā - pa to laiku, kamēr tu pati zaudēji, tikmēr tu man iedevi šādu kripatiņu

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-18 10:12 (saite)
Mana doma par burzīšanos sabiedrībā bija tieši tāda kā Tu saki - tukšuma un jēlības blaknes, sajūta, ka tas tikai pastiprina mistiskā kaut kā trūkumu tevī, vēl vairāk izvērš uz āru personīgo nepietiekamību un dzīves caurumainību. Bet tas, protams, neattiecas uz interesantām sarunām ar interesantiem cilvēkiem, kas ieiet draudzības, ne sabiedriskās dzīves kategorijā, remdē un nedaudz atdod ticību dzīvei. Tev arī sanāk iedot tādas kripatiņas :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hekate
2013-08-18 15:36 (saite)
nupat vēl vienu kripatiņu iedevi :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?