mani līdzīgi kā tevi, tādu reakciju izraisīja rakstiņš vācu valodas mācību grāmatā (tas bija ļoti nodevīgi, jo, ejot uz vācu valodas kursiem, tiešām neesi sagatavojies domāt par dzīvi) tur bija rakstiņš par apmēram par to pašu, tikai vecums bija 25 vai 26 gadi.

domāju, ka tiešam vienīgā izeja no šī visa ir atrast darbu, kas puslīdz patīk un daudz strādāt.
savulaik jau secināju, ka lai būtu laimīgai, "pietiek ar laika aizpildīšanu ar kaut ko, kas izklaidē un nogurdina, dod kādu kaut vai miglainu sajūtu par noderīgumu vai attīstību, un spiež regulāri pastaigāties"