hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2013-08-16 20:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
drūmums tevi vienmēr (atkal) atradīs
Jau labu laiku cīnos ar periodiski uzmācīgu vēlmi izšķaidīt sev smadzenes. Šī kaitinošā depresivitātes blakusparādība nāk kopā ar visādām stulbām pārdomām par dzīvi. Piemēram, nesen izsecināju, ka mani būtībā vienmēr garlaikojuši visādi kultūras un sabiedriskās dzīves pasākumi. Varbūt pa reizei mani ir ieinteresējis pats pasākuma temats, bet būsim godīgi, tādu norišu pamatmērķis tomēr ir burzīšanās sabiedrībā. "Iziet cilvēkos", kā teiktu mana vecmāmiņa, uzskatot to par noderīgu un nepieciešamu nodarbi. Esmu centusies, jā. Periodiski esmu pat spējusi izlikties, ka man ir kaut kāda sabiedriskā dzīve, iebarojot to sev kā negaršīgu pārtikas devu, lai uzņemtu nepieciešamās uzturvielas. Beigās vienmēr esmu attapusies, ka nejūtos piederīga ne cilvēcei, ne pati sev. Kāpēc tas viss ir vajadzīgs patiesībā, protams, skaidrs. Horror vacui. Bailes no tukšuma. Ja tu neko nedarīsi, dzīve vienkārši paies. Tā gan tik un tā vienkārši paiet. Bet tas tā. Labāk ir tomēr izlikties, ka tu dzīvo.
Šovakar, noskatījusies The Killing (patiešām pārsteigums, ka mūsdienās vēl ir atrodams viens otrs skatāms seriāls), pieķēros savai iecienītajai bezjēdzīgas laika nosišanas metodei - apollo "dzeltenajai" (man šķiet, ka tā tiešām agrāk pat bija dzelteni ietonēta) slejai. Šī pērle kārtējoreiz neticami sabojāja manu noskaņojumu. Gandrīz tikpat veiksmīgi, kā oranžo portālu pārņēmušās runājošās bildes, kuras dienu dienā pamanās pavēstīt kaut ko riebīgu, piemēram, vakar mīļākā tika salīdzināta ar tualetes poda sēdekli, kuru vīrietis izmanto brīžos, kad vajag nokārtot dabiskās vajadzības. Saskaroties ar šo kolektīvo realitāti veidojošo sfēru, mani atkal pārņem nejēdzīgas pārdomas. Par to, kāda tad ir šī kolektīvā realitāte. Tā ir vēl viena depresīvuma blakusparādība. Es ļoti personiski uztveru muļķīguma bruņurupuci, uz kura turas pasaule. Kā tādu pļauku sev sejā. Vēl muļķīgāku šo sajūtu padara fakts, ka es taču lieliski apzinos, cik tā muļķīga.
Tomēr, izlasījusi visus bezjēdzīgos apollo rakstus un joprojām esot ar kaudzēm laika, rezervēta bezjēdzīgai nosišanai, iegriezos Satori. Un te nu Bankovskis man atvēra acis. "23 gadi droši vien ir vēl pēdējais brīdis, kad ir iemesls uz kaut ko cerēt un kaut ko savā dzīvē gaidīt. Visi turpmākie gadi nāk ar atskārtu, ka gaidītais tomēr nepienāk, cerētais nepiepildās, gribētais ir palaists garām un CRF1 mūsu smadzenēs pludo." Depresija vai ne depresija, bet dzīve nekur neved, nekas labs nav gaidāms, optimisms ir māņi, cerības ir ilūzijas u.t.t. Mani 23 gadi vienkārši bija nedaudz ieilguši un tagad ir iestājusies tāda strauja lejupeja sakarā ar acu atvēršanos. Ripinos skarbo patiesību bezdibenī uz velna paraušanu, un nav nekāds brīnums, ka dzīve bez sajūtas, ka kādreiz piepildīsies gribētais un cerētais, nepadara mani par saulaināko cilvēku izplatījumā.
Beigās, rezumējot visas savas iekšējās muļķības, man paliek tikai viens jautājums par visu šo - kāpēc mūsdienu cilvēkam dzīve ir tik liels pārdomu temats, tik neaizpildāms un nepiepildāms tukšums sevī? Kāpēc dzīve ir jēdziens, kas visu laiku nodarbina, kaut arī no tā, ka nodarbina, nav nekādas taustāmas, pat izjūtamas jēgas? Droši vien, ka tas no pārāk labas dzīves. Vai no darba, kas sniegtu gandarījumu, trūkuma. Kas ir šis bezjēdzības vakuums, kas daļu no mums iesūcis sevī un negrib laist vaļā, un kā to ārstēt?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sw
2013-08-16 23:12 (saite)
Man ir grūti par šo runāt, jo pašreizējā dzīves posmā arī es esmu nozaudējusi spēju saprast, ka karnevālā jāierodas ar visām tām spalvām (turklāt viņas ir tik smagi stiept, ka nemaz nepūlos ņemt līdzi vai vispār palieku savā midzenī), bet

es pirms pāris dienām runāju ar savu terapeiti. Un viņa mēģināja izvilkt no manis to kodolu, kura nav, un es nespēju viņai neko atbildēt uz jautājumiem tipa, bet kas ir tas, ko tu, TU gribētu.

Taču man šķiet, ka ir svarīgi neprasīt no sevis neko daudz un pamazām taustīties. Atrast vismaz kādu stīdziņu, kas aizrauj vai piesaista uzmanību, un rāpties par to. Pat tad, ja tas ir pētījums par mums-delfīniem, kuri metas krastā. Var taču pētīt kaut vai to, kāpēc mēs tādi esam. Arī tā ir sava veida ražošana un varbūt vienā brīdī, pavisam nemanot, var kļūt par karnevāla spalvām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2013-08-17 11:10 (saite)
Ir daudz taisnības tajā, ko Tu saki. Tomēr par sevi kā par delfīnu - man šķiet, es jau vismaz pusdzīvi pētu, kāpēc ar mani ir tā, kā ir, un beigās esmu sevi kā izpētes objekts ļoti nogurdinājusi, ir iestājies apnikums. Jo atbilžu kaut kādā brīdī vairs nav. Tu esi, kā esi. Drūmums tevi pa laikam vienmēr atrod, tā vai citādi, jo tas ir tev serdē. Tu visu mūžu it kā meklē zāles, bet zāļu nav. Un tad tu dzirdi tādas frāzes kā "vajag uz visu paskatīties citādāk, vajag domāt pozitīvāk, tvert visu vieglāk", un tev gribas sirsnīgi apvemties tieši virsū šiem spārnotajiem izteicieniem. Jo tie ir meli, un nav tā, ka tu nebūtu centusies. Beigās godīgums ir pat atbrīvojošs. Tev nav karnevāla spalvu un varbūt tu tās nemaz negribi. Varbūt tās ir pozitīvās ziņas. Ar laiku var pārstāt darīt lietas, kas nepatīk. Pārstāt mēģināt ievalkāt sevi kā neērtus apavus iekšā šķietami labākā un veiksmīgākā dzīvē. Atmest pēdējās izlikšanās skrandas. Varbūt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?