Ir daudz taisnības tajā, ko Tu saki. Tomēr par sevi kā par delfīnu - man šķiet, es jau vismaz pusdzīvi pētu, kāpēc ar mani ir tā, kā ir, un beigās esmu sevi kā izpētes objekts ļoti nogurdinājusi, ir iestājies apnikums. Jo atbilžu kaut kādā brīdī vairs nav. Tu esi, kā esi. Drūmums tevi pa laikam vienmēr atrod, tā vai citādi, jo tas ir tev serdē. Tu visu mūžu it kā meklē zāles, bet zāļu nav. Un tad tu dzirdi tādas frāzes kā "vajag uz visu paskatīties citādāk, vajag domāt pozitīvāk, tvert visu vieglāk", un tev gribas sirsnīgi apvemties tieši virsū šiem spārnotajiem izteicieniem. Jo tie ir meli, un nav tā, ka tu nebūtu centusies. Beigās godīgums ir pat atbrīvojošs. Tev nav karnevāla spalvu un varbūt tu tās nemaz negribi. Varbūt tās ir pozitīvās ziņas. Ar laiku var pārstāt darīt lietas, kas nepatīk. Pārstāt mēģināt ievalkāt sevi kā neērtus apavus iekšā šķietami labākā un veiksmīgākā dzīvē. Atmest pēdējās izlikšanās skrandas. Varbūt.