nothing but the sky

Recent Entries

7/29/14 08:22 am

Vispār tā ir pavisam jauna līmeņa pieredze pa īstam, dzīvē redzēt, kā Photoshop'ā cilvēku padara tievāku, mazāk krunkainu un tā tālāk. Patiešām neticiet nekam, ko redzat glancētos žurnālos vai uz reklāmu stendiem. Tam nav nekā kopīga ar realitāti.

7/28/14 11:01 pm

Kaut kādā ziņā esmu ļoti laimīga. Karstums mani izsūc kā caur salmiņu, visu enerģiju, visas domas. Paliek kaut kāda gaisīga nenoteiksme, kurā es peldu, klausoties uz austiņām vienas un tās pašas dziesmas. Atvaļinājums ir beidzies, esmu atkal pārpūlējusies. Es atļauju sev domās izgaršot savu dzīvi kādā savādā rakursā, tādā, kurā ne viss ir izdevies un brīnišķīgi, bet vairs nav tā trūkuma skaudruma, uz ko esmu tik daudz koncentrējusies. Kursi arī ir beigušies. Esmu kļuvusi mazliet tehniski izglītotāka un man ir papīrītis ar manu vārdu un zīmodziņu. Varbūt pielikt pie sienas? Citi tā mēdz darīt ar saviem izglītības sasniegumiem. Man tādu dzīvē ir gaužām maz. Lai nu kā, ir kaut kas jauns mūžam reducēšanai nepakļāvīgajā izteiksmē, kāda savāda sajūta, kad tu pēkšņi apjēdz, ka tava loma nav gluži bez svara, ir labi justies gribētai, neatkarīgi no apstākļiem.

Viena no dziesmām, ko spēlēt uz repeat.

7/11/14 06:49 pm

Vakar sāka ieplūst aukstums, it kā vasarā būtu uzradusies sūce. Šķiet, ka vasara, maigi mūs noglāstījusi, ir gatava atkal aiziet, vismaz attālināties, ieturēt distanci. Kā mīļākais, kas pēkšņi kļuvis dzestrs. Šodien biju mežā. Plūcu un ēdu mellenes, līdz pirkstgali kļuva zilgani, salu vējā pie ezera. Viss jau ir labi. Tikai nekas nav labi. Bet viss jau vienmēr ir labi. Vakaros saule ir tik skaista, ka gandrīz nekas to nespēj aizēnot. Nav tādu skumju, ar kurām attaisnot nespēju mīlēt šo sauli un šo dzīvi. Un tomēr.

7/8/14 09:30 am

Ūdens ezerā vakarā ir tik silts, it kā būtu vārījies tējkannā uz plīts un tad tikai nedaudz atdzesēts. Es nopeldu divus apļus, izbrienu krastā un ietinos dvielī. Tobrīd jau uzrodas cilvēki, un man laiks braukt prom. Mans mirklis divvientulībā ar ezeru ir bijis īss, bet tomēr tas ir bijis. Ir ap vienpadsmitiem pirmdienas vakarā. Mana āda ir pārklājusies ar vasaru kā ar vēl vienu ādas slāni. Esmu laimīga. Braucot ar riteni lejā no kalna un izbaudot ātrumu, es jūtu, kā siltums pieglaužas manam ķermenim. Smaržo noziedējušie jasmīni, pļautā zāle, smaržo saulē uzkarsušais asfalts, kas pamazām atlaižas, tuvojoties naktij.
Es biju laimīga arī pirms tam. Arī lietus periodā. Arī kaut kur starp norakstīšanas aktu ailēm excel tabulās, tekošu jumtu, 6.tramvaju, kas lēni rāpjas iekšā rītā, tik auksts, svešs un lietišķi puscaurspīdīgs.
Dzīve ir brīnišķīga. Vienkārši viss ir noregulēts līdz galam tagad. Laime. Izmisums.

6/28/14 06:25 pm


Party girls don't get hurt
Can't feel anything, when will I learn
I push it down, push it down

6/26/14 07:09 pm

Man sagādāja prieku mazie Provansas ciemati Liberonu abās pusēs, ko savā nodabā apbraukāju ikdienā, mācīdamās dzīvot, dzīvi vērojot, izjūtot un izsmaržojot, ne tai kalpojot.

Vienlaikus biju pārtraukusi rakstīt, jo Latvijā jutos kā trimdā. Un trimdā, kā zināms, atmirst dzīvā saikne ar valodu. Manai valodai bija aizvērts avots. Tad kālab patiesi nedoties prom? Trimda Latvijā vai trimda pasaulē — kāda starpība?

Bet es zinu, ka talants mīlēt ir gandrīz nepanesams Sīzifa darbs.

Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana. Smagais metāls III"
Tags:

6/26/14 07:40 am

Visvairāk es patiesi esmu nogurusi. Mana roka, iežņaugusi dūrītē metamos kauliņus, bezspēkā nedaudz nolaižas, atveras, un skaitļi aizripo projām, visa mana dzīve aizripo projām.
May your free spirit last, never fade

6/22/14 09:48 pm

Šī, iespējams, ir man visradnieciskākā ainava.

6/22/14 04:16 pm

Pirmoreiz dzīvē redzēju jāņtārpiņus. Divus man iebēra saujā, un es tos kādu brīdi paturēju, vērojot to jocīgo spilgto gaismu, ko viņi izstaro, vienlaicīgi rāpodami pa manu ādu. Redzēju, kā rīta pusē miglas vāli kāpj pār ezera virsmu, lēni, pavedienu pēc pavediena, kā augsti cilādami kājas, lai nesamirkst. No rīta pamodos teltī un iekšā putnu dziesmās. Visu telpu manā galvā piepildīja tikai putni, pārdabiski skaļi un visaptveroši. Tas bija pie Garezera. 
Ja ir kādi salmiņi manā dzīvē, tad tie ir šādi brīži un atgadījumi, visbiežāk negaidīti un iepriekšneparedzami. Vietas, kurās nekad nebiju domājusi nokļūt.

6/21/14 11:18 am

Es it kā visu laiku dzīvoju uz šīs robežas. Visu laiku ar šo vēlmi, lai kaut kas beidzas, lai šī sāpīgā sliežu līnija apraujas, lai kaut kas patiesi mainās. Cik ilgi gan cilvēks var dzīvot ar apspiestu vēlmi izbeigt dzīvi. Vai varbūt gluži pretēji. Ar apspiestu vēlmi mīlēt dzīvi līdz galam, mīlēt vispār. Viss manī ir apspiests un ieslodzīts, jo ārpusē tam nav īsti vietas. Es daudz strādāju, es nogurstu, un brīžos, kad man ir brīvs mirklis, es raudu. Un neviens to nesaprot patiesībā. Nesaprot, ka zāļu paciņas, kas man tiek pastieptas pretī, nav īstās.
Powered by Sviesta Ciba