nothing but the sky

Recent Entries

8/28/15 05:55 pm

Kāds atgadījums man lika šodien domāt. Kāds vīrietis, kas te parādījās, te atkal nozuda, tad kaut grib, tad atkal nav laika vai nezin kas, un tā aizvien, it kā nevainīga un nekaitīga rotaļa, nenozīmīgas īsziņas laika kavēšanai, cilvēki paknakstās viens ap otru, paskrubina kā cepumiņu, sadrupina un atstāj pēc sevis nenotīrītu galdu. It kā pārbauda paši savas spējas, vai vēl padodas kādai piebraukt, vai vēl visi orgāni un maņas vietā, un funkcionē kā senāk. Un tad viņš zvana nepieklājīgā laikā, un tad viņu ir pārņēmusi kaisle. Viņš stāsta par to, kā viņam padodas muguras masāžas, cik ļoti viņu interesē sievietes baudījums. Viss ir tā nevainīgi. Nekas un tomēr kaut kas, kaut kādi mājieni, kaut kādas gaidas. Un tad viņš atkal nozūd. Nozūd, lai beigās par to visu atbildētu, jā, zini, tu tāda sakarīga un vispār, bet es jau nespēju tev neko dot, tu jau gribi kaut ko skaistu, tādēļ es labāk vienkārši notinos. Mazliet apstulbu šī visa dēļ, jo ne es prasīju, ne man kaut ko vajadzēja, un tomēr pēkšņi es sajutos bišķiņ palietota un atstāta, paknakstīta, padrupināta, nevajadzīga, niecīga. Un tobrīd es sāku domāt par sevi. Dažreiz liekas, ka karma sit pa vienu un to pašu vietu, un jau kuro reizi saņemot sāpju impulsu jau tik labi pazīstamajā apvidū, ir tāds neticības pilns apstulbums. Atkal? Tiešām? Nopietni? Vai tad nepietiek?

Ko gan es varu pateikt tādam vīrietim? Ja tu neko nevari, tad sēdi un nevari un dzīvo savā nevarībā. Ja tu baidies tuvoties sievietei, kura gaida ko skaistu, tad nesāc citreiz, nemēģini, nevajag. Paliec, dzīvo savā nevarībā, dzīvo ar to. Jo sieviete, protams, gaida ko skaistu, ikviena sieviete to gaida un tas ir tikai normāli. Un kāda gan cita jēga no visa šī, ja ne kas skaists? Vai tad mēs meklējam neglīto dzīvē?

Tomēr galvenais ir tas, ko es varu pateikt sev. Ja karma tev atkal ir iegāzusi pa to pašu vietu, to, kur rindojas nevarīgie vīrieši visas tavas dzīves garumā, sāc beidzot mācīties. Visi šie vīrieši, sākot no tēva, kurš nevarēja būt tēvs un tomēr pastāvēja uz to, ka tāds esot, spēlēja šo neatzīšanas spēli — es neko nedodu, bet esmu tēvs un pelnījis cieņu, pelnījis tevi pamācīt un izteikt spriedumus. Un tev gribējās vemt no šīs divkosības, no šīs netaisnības, bet ko tu varēji, neko, vai tu atvēri muti un to pateici?, nē. Un turpinot ar visiem draudziņiem, kuri nespēja stingri nostāties tev blakus un būt tur, nē, labāk tikai ar vienu kāju vai pirkstgalu, labāk gļēvi aizmukt no kases, atstājot tevi maksāt par pirkumu vienai, aizgriezties, izlikties, ka tas nenotiek, glabāt savas vīrietības ilūziju. Aizskriet pa priekšu tumsā, kur notiek kas bīstams, glābt savu ādu un atstāt tevi vienu, nesaņemt tevi pie rokas, neaizsargāt. Jau kuro reizi sastopoties ar šo vīrišķo nevarēšanu un apstulbstot no tās, ir beidzot patiesi jāmācās mīlēt sevi. Pateikt, jā, es esmu skaista šajā brīdī un šajā ķermenī, man nekas nav jādara, lai tāda kļūtu, es jau esmu. Pateikt to un domāt to, līdz galam un patiesi sajust to, uzstādīt to par savas eksistences pamatu. Un saprast, ka esi pelnījusi to, kurš nostāsies blakus, kurš gribēs tuvoties skaistumam un dot tam ko labu nevis drupināt, nevis niekoties, nevis tagad gribu, vēlāk ne, tā gribu, citādāk ne. Saprast, ka tu vari pateikt, ko domā un jūti, ka negrasies pieņemt jebko un ka tev nav jānokaunas tādēļ, ka kāds cits kaut ko nespēj. Sev esi tu pati un tā mīlestība, ko spēj sev sniegt. Tu atbildi par sevi, mīļā! Tu atbildi par šo ķermeni, ko apdzīvo, par to, kādu pārtiku tajā stūķē iekšā un cik laba un vēlama tā ir tev, kā tā liek tev justies. Tu atbildi arī par to, ko atļauj citiem iebāzt šajā ķermenī un kāpēc. Tev nav nevienam jāizpatīk, gļēvi jāpiemērojas, jānorij, jāpiecieš, lai slepus krātu aizvainojumu un teiktu, ka visi vīrieši ir cūkas un dzīve pret tevi ir netaisnīga. Esi taisnīga pati pret sevi! Atzīsti sevi! Visu, ko tu jūti, visu, ko tu vēlies, nespēlējies ar sevi, nenoliedz sevi! Netēlo orgasmus, netēlo pieņemšanas, kur to nav, nestāsti, ka gan jau ar laiku viņš mainīsies! Nē, sāc tieši šobrīd un apzinies tieši to, kas ir. Lūk, tava dzīve, lūk, tu pati. Pieņem sevi un labestīgi piedod tiem, kas kaut ko nespēj. Tomēr uzstādi sev turpmāk mērķi spēt pašai priekš sevis, nedrupināt pašai sevi, nepievilt.

8/17/15 10:46 am

garā versija

8/17/15 09:55 am

Ir stāsti, no kuriem pāri paliek tikai vardi "man bija labi ar tevi". Un tomēr tas ir vairāk nekā pēc dažiem citiem stāstiem, kuri noslēgušies ar vārdiem "es aizeju" vai ko tamlīdzīgu. Jebkurā gadījumā stāstu beigas nav viegli pieņemt. Ka tieši šajā brīdī ir jāsakopo visi spēki, kaut kas ir jāpārgriež un tālāk dzīvē to vairs nevar pielaist atkal klāt. Ir jāsaglabā distance, kas mērāma neskaitāmās aukstās un melnās naktīs ar nopulēti spožām zvaigznēm, distance, kuras vārds ir NEKAD. Stāstu nobeigšana nekad nav bijusi mana stiprā puse, jo vienmēr, par spīti visām pretrunām, ir gribējies atkal un atkal pieķerties kaut kam pierasti labam. Jo vienmēr ir biedējusi apziņa, ka aizejot no kāda savas dzīves cilvēka, es atlaižu arī daļu sevis. Un tās daļas vairs nav, vienkārši nav, paliek fantoms, rēgains tukšums. Un man pašai ir jāmainās, gandrīz piespiedu kārtā jākļūst par kaut ko sākumā biedējoši svešādu. Ir grūti spēlēt šo spēli ar aiziešanu. Tā plēš dvēseli. Pat ja nekoncentrējamies uz sāpēm un zaudējumiem, un vilšanos, tā tik un tā plēš.

2/6/15 10:34 pm

man vajag izkāpt

12/27/14 02:56 pm

Patiesībā es gaidu janvāri. Es vienmēr gaidu janvāri. Es gaidu to pelēko pļurzu, kas seko visam šim. Svētki ir pārāk krāšņi priekš manis. Svētki iešķeļ nepiepildītā aizas, kā ar nazi sagriežot nogatavojušos arbūzu. Tie vienmēr nāk un saārda labi kopto ikdienu, un laba daļa gada sākuma paies, lai to sakoptu, lai to atkal salabotu. Es zinu, ka mēs izdzīvosim daudz pelēcības, daudz dzīvot negribēšanas un nepatikas pret atkušņu sanesumiem, tomēr janvāra tuvums mani nomierina. Un, re, tā es to iztēlojos, janvāri, kā gandrīz vienmēr manā dzīvē, vientuļu, bet tas ir skaudrums, ko es pazīstu.

12/27/14 02:15 pm

Ja es varētu izvēlēties savu gada dziesmu, es izvēlētos par labu vārdiem I Will Always Love You. Pat, ja tas ne vienmēr atbilst patiesībai, šajos vārdos ir gaišums, un tikai ar to es vēlos pamosties baltos un aukstos janvāra rītos, kas drīz vien iestāsies. Tagad, kad esmu tik nogurusi no visa, kas ir mana dzīve, no visiem sarūgtinājumiem, kas bijuši šogad, no cilvēkiem, kas likuši man vilties un tiem, kurus esmu pievīlusi pati, kad esmu it kā sastingusi šajā mirklī, no kura neredzu izeju, es gribu atcerēties tikai to tīrību, kas piemīt tai vienīgajai ticamajai domai, kas caurauž tavu prātu rītos, kad pamosties un pirmajā mirklī vēl neatceries, kas esi un kas ir tava dzīve. Bet tomēr atceries spēju mīlēt, savu paša spēju mīlēt kādu... kaut ko... varbūt dzīvi, varbūt cilvēkus.

12/25/14 09:36 am

Ir uzsnidzis, un ziemas saule ir aprijusi debesmalu aiz mana loga. Es pamostos, un ir vismaz tik daudz brīnuma, cik baltais paklājs uz zemes. Citi brīnumi vienkārši nebija iespējami. Es iešu uz mežu, es domāju. Mežs ir mīļotais, kuram nav aizslēgta sirds. Tā ir krēslaina un smaržo pēc sūnām, bet man tur vienmēr ir guļvieta.

12/24/14 11:33 pm

Varēja būt sliktāk. Es esmu pateicīga par spēju saglabāt to kontroli, kas man palikusi pašai pār savu dzīvi. Esmu pateicīga par mieru svētkos. Par daudz maz saskaņu. Par iespēju iepriecināt citus, vismaz tos, kurus es spēju iepriecināt. Es biju cerējusi, ka mana dzīve būs citāda šogad. Bez tāda īsta attaisnojuma cerējusi, jo šķita, ka pēc nelāgām lietām pienākas lādzīgās, ka pienākas ieceru, sapņu īstenojumi. Bet nekas mums nepienākas, un katra lieta beigās ir jāizcīna, par katru kaut kas jāsamaksā, un nav iespējams vienkārši sagaidīt kaut ko, kas liekas vēlams un vajadzīgs. Un tāpat vien mēs tomēr neesam neko pelnījuši, lai cik arī jauki tas nešķiet skanam — būt pelnījušam laimi. Es daudzreiz esmu skatījusies uz savu dzīvi kā norasojušu logu šogad, kam neko nespēju padarīt. Bet tagad beigās ir tā, ka man vairs nav nekāda īpašā rūgtuma ne pret vienu un ne par ko, tas, ko esmu iemācījusies, ir atlaist, tas ir viss, ko es iespēju ar savu dzīvi: atlaist lietas, cilvēkus un vissvarīgāk — pati savas izjūtas. Nav, tātad nav. Un, ja nav, tad nevajag pārāk ilgi uzkavēties tādā telpā, kurā nav. Vajag iet ārā un prom. Un arī ar gadu mani rēķini šķiet noslēgti. Es esmu gatava visam, kas sekos tālāk, un visvairāk visam, kas aizmēzīs esošo prom. Es esmu gatava mainīties līdz nepazīšanai. Nekas mani netur. Neviens.

12/23/14 05:52 pm

Kādam izkrita cimdiņš autobusa pieturā. Pelēkzaļš pirkstainis. Tā nu tas palika mētājamies uz  asfalta, un cilvēki meta tam līkumu, baidīdamies samīt kājām, it kā tas būtu dzīva būtne, bērns, kas nozaudējis mātes roku un noklīdis pūlī. Lietus pamazām pieņēmās spēkā, vientuļais cimdiņš izmirka, arvien vairāk pieplakdams zemei un kļūstot arvien neievērojamāks, līdz to jau sāka mīdīt garāmgājēju soļi. Autobusi nāca un gāja, cilvēki aizsteidzās, vien es paliku pieturas nojumē vērojam nokritušo cimdiņu. Mans autobuss kavējās 20 minūtes, un es jau sāku domāt, ka tas tā arī nekad neatnāks. Un tobrīd es ar savu iepirkumu maisu un uz cimdiņu nofokusēto skatienu biju vientuļākais cilvēks izplatījumā. Bet es nesāku raudāt. Mani piepildīja pieauguša cilvēka stingais miers.
Liekas, ka man vēl nekad nav bijis tik skumji un bezcerīgi pirms svētkiem kā šogad. Un reizē tukši, neko neizsakoši. Bet es domāju par Tevi, Laura, es zinu, ka kaut kad Tu šo lasīsi, jo mēdz te iegriezties. Es domāju par to, ka Tavs tēls raisa cerību, Tavs gars, kas liekas nekad nezaudējam dzīvei, un varbūt kādreiz arī es atkal tikšu laukā no dubļiem, no piemirkušas un neīstajiem cilvēkiem pārbāztas pilsētas pirmssvētku novakarē, kad līst, un es nozaudējos, un mani samin pagājība.

11/6/14 09:26 am

Šoruden es vairs nejūtu. Es nejūtu, kā aukstums vijas ap manām rokām, kad esmu aizmirsusi uzvilkt cimdus, un skrāpē ādas virsslāni, padarot to sausu, spurainu un asu. Es nejūtu, ka salst, ne pa īstam, no rītiem man nepietiek laika salšanai, vienmēr ir pēdējā minūte, kurā skrienu uz vilcienu. I. saka, ka mēs ar laiku attopamies pie sasistas siles, un nekas cits neatliek, kā vien pieņemt to un secināt, ka, lai gan sasista, sile tik un tā ir, un no tās var strēbt kaut vai miežu putru bez pavalga. Bet es nejūtu savu sasisto sili. Šoruden es vienkārši vairs nejūtu. Pat to, kā laimīguma atblāzma viegli pārslīd pār manu vaigu un izzūd nebūtībā. Tikai saules piesātinātais aplis joņo starp priedēm, kad braucu vilcienā. Mēs skrienam tik ātri, es secinu. Varbūt mēs visi tiešām esam kaut kādi saplēsti šajā laikmetā, un tur neko nevar līdzēt. Varbūt asaras, ko noskalo ar karstu rīta dušu, pamazām aizaudzē ciet dvēseli. Varbūt asaras ir kā gliemežvāki, kas nekad nav atvērušies, un tu saber tos kabatā un aizmirsti. Reizēm, kad gaidu tramvaju uz Baronielas vai šķērsoju kādu gājēju pāreju, es vēroju cilvēkus. Kā tie slīd pa ielām, uz mirkli tik absolūti vientulīgi, katrs savā melnajā mētelī, katrs savā šallē un ar Narvesen kafiju, ne ar vienu nesaistītas aukstas planētas atdzesētā visumā ar neskaidrām trajektorijām. Tā es arī jūtos šoruden. Kā šie daudzie cilvēki, kas izslīd man cauri uz ielām, izslīd un aiz sevis neatstāj absolūti neko. Varbūt tikai skumju melodiju bez skaņas, vārdus, kurus nav iespējams savērpt uz mēles, un emocijas, kuras vairs nav spēka pacelt, tik smagas tās ir, kologramiem mūžseni smagas, nepaceļamas.

Farewell
Powered by Sviesta Ciba