nothing but the sky

Recent Entries

4/9/14 07:55 pm

— Aba, vai tev ir čalis?
[..]
Aba pasmaidīja...
— Kas ir, vai tad tā vairs nesaka?
— Nē, nē, saka joprojām...
— Nu, tad tev ir tas čalis?
— Drīkst, es tev pastāstīšu pasaku?
— Īstu pasaku?
— Aha.
— Drīkst.
— Vienā krievu pasakā... Cars-meitene un tirgoņa dēls Ivans iemīlas viens otrā.
— Cars-meitene?!
— Jā, taisni tā viņu sauc, Car-devica... Tātad, ikreiz, kad viņiem jāsatiekas, Ivans neierodas, jo aizmieg kā nosists. Ivanam ir ļauna un greizsirdīga pamāte. Tā viņu ir nobūrusi — kā iesprauž adatu viņa drēbēs, viņš aizmieg. Cars-meitene sadusmojas un dodas atpakaļ uz savu valsti. Bet viņas valsts atrodas aiz septiņiem kalniem, septiņām lejām un...
— Un septiņām jūrām!
— Ivans dodas pēc meitenes, noiet visu to ceļu, nonāk pie meitenes, taču netiek līdz viņas sirdij. Lai nonāktu līdz sirdij, Ivanam jādodas pāri jūrai. Viņā krastā aug ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola. Un tai olā ir ieslēgta Cara-meitenes mīlestība.
— Un tad?
— Tas vēl nav viss. Vajag, lai meitene to olu apēd. Tikai tad mīlestība pret Ivanu atgriezīsies viņas sirdī...
— Un viņa apēda to olu?
— Kā tad. Tiesa, ar iemānīšanu.
— Jēziņ! Kurš tev ies tik garu ceļu, tad vēl kuģos pāri jūrai, un vēl kāps ozolā... un vēl ola! Droši vien cieti vārīta? Pē!
— Tieši tā. Par to jau arī ir runa, — Aba jokojot noteica.
— Nu es zinu, ko tev tā tava folklora māca!
— Ko tad?
— Augstus kritērijus!

* * *
[..] 
Jā, mīlestība atrodas plašas jūras viņā krastā. Tur aug liels ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola... Un, lai iedarbotos jūtu mehānisms, ola ir jāapēd.

Dubravka Ugrešiča "Ragana izdēja olu"
Tags:

4/6/14 04:58 pm

Mans kaķītis ir slims, un es nezinu, ko darīt, tas ir tik draņķīgi, tā bezpalīdzības sajūta. Es nevaru palīdzēt, man neviens nevar palīdzēt, tāds ir manas dzīves apburtais loks. Bezpalīdzība iekodusies pati sev astē. Un vienaldzība visapkārt. Eju pa mežmalu tāpat kā vakardien un domāju tās lietas, kuras nedrīkst domāt un, kā vēsta viedās bildītes feisbukā, overthinking ir gandrīz vai viens no nāves grēkiem, kas izpostīs manu dzīvi. Būtu tur ko vēl izpostīt. Tas ir laikmets tāds tagad. Es skaidri redzu, ka nenotiek ļoti daudz no tā, uz ko es biju cerējusi, varbūt visu mūžu paļāvusies, un nav nekādu objektīvu iemeslu lietām nokārtoties pašām par sevi, kā man mēdz ieteikt cilvēki. Pats par sevi paiet tikai laiks. Tas dziedē, bet ne visu. Lai nu kā, 30 gadi ir kaut ko pārlauzuši manī tomēr, savā ziņā mans kvēldiegs ir pārdedzis. Un visu klusi ieskauj vientulības sajūta. Es nekad dzīvē neesmu jutusies vairāk viena kā pēdējā laikā, šodien, tieši tagad. Pilnīgi un bezcerīgi, savā ziņā tik nemaināmi, negrozāmi. Es nevaru palīdzēt, man neviens nevar palīdzēt. Mēs varam tikai garāmejot noglāstīt viens otram plecu. Kā vējš. Tik bez svara. Tik nožēlojami nepietiekoši.

4/5/14 06:53 pm

Ejot pa mežu, pēkšņi aptvēru, ka jūtos kaut kā tā, kā kādreiz, varbūt pat bērnībā, biju domājusi, ka nākotnē reiz jutīšos. Es it kā esmu apmetusi loku, un dzīve savā ziņā ir beigusies. Esmu gaidījusi Tevi gandrīz 30 gadu nu jau, un Tevis aizvien vēl nav. Bet es eju pa mežmalu viena, ir silta saule, un var dzirdēt putnu dziesmas. Ja sāk ieklausīties mežā, var patiesi sadzirdēt, un tā dzirdot mežu, var ieiet mežā ļoti, ļoti dziļi... vai varbūt tas ir mežs, kas ieiet tevī ļoti, ļoti dziļi. Es zinu, ka divi man pazīstami cilvēki noteikti sapratīs. Un, ja mežs tevī reiz ir ienācis, tas nekad vairs neaiziet. Jo arī tu kļūsti par mežu. Un visas jūsu ķermeņa iedobes un šūnas sader kopā, pieguļ viena otrai tik cieši, pilnībā aizpildot viena otru, ka nav vairs starp jums vietas dzīvei.

3/16/14 07:39 pm

Būtiski

3/16/14 07:01 pm

Eju šodien pa savu mežu un domāju, ka reizēm, lai patiesi sajustu, ka tavs mežs no tiesas ir tavs, jāaizmirst viss jebkad piedzīvotais, jāizmet visa dzīves pieredze kā izlietotu metro biļešu kolekcija, kas nekad vairs nenoderēs, un jāatceras sākotnējā sajūta. Kādēļ tu esi šeit? Dziļa ieelpa. Kādēļ? Kaut kāda doma tev iešaujas prātā. Noteikti. Kaut kāda asociācija. Tad pieķeries tai. Apskauj to. Tā ir atbilde. Viss.

2/28/14 08:19 pm

Februāris bija tikai izvandīta gulta aiz loga. Savelta no pērnā gada smilgām. Neķemmētu matu ērkulis. Man bija šķitis, ka tas būs ilgāks, kaut kādā ziņā nozīmīgāks mēnesis. Bet nekā tāda nav bijis. Beigās patiesi nekā tāda nav bijis. Visa dzīve priekšā kā viens samilzis nezināmais, uzblīdis x, tāds pats x, kā Tava ekrāna labajā stūrītī. Tomēr pavasara nojausmas pēcpusdienās reizēm maigi glāsta zemi, un es atkal noticu maijiem, kas vēl tikai nāks, maigiem mēnešiem ar sauli un ēnām uz ielas no rīta, un dzīvi, kurā var cerēt iekāpt kā laiviņkurpē, kas der. Iekāpt un iet lēkāt klasītes pagalmā uz veca, kraupaini raupja asfalta. Es aizvien nezinu, kā saķemmēt realitāti tā, lai es atpazītu tās vaibstus, lai es atpazītu tajā pati sevi. Mani vienkārši atkal vajā saldsērīgas atmiņas par vēl nenodzīvotām dzīvēm. Par stāstiem, kuru veidols ir nepazīstama cilvēka seja, kas pagājis garām pārāk ātri, atstājot tādu savādu sajūtu, ka kaut kam bija jābūt, kaut kam labi zināmam un līdz sirds pēdējam sēklim tik kristālskaidri pazīstamam, tomēr dīvaini neatminamam. It kā kāds būtu nodzēsis zīmējumu ar krītiņiem uz asfalta, ļaujot saglabāties vien sīkām, tikko jaušamām tēla kontūrām. Nojausmai par jēgu, nojausmai par tiem cilvēkiem, kam mums patiesībā vajadzēja būt, tomēr kaut kādas kļūdas pēc mēs iebridām nepareizā mežā.

2/4/14 07:04 am

emotionally unavailable word document (frāze atrasta facebook'ā)

2/2/14 11:51 am

Dažreiz mani mierina vien tas, ka rīti mēdz būt cerīgi, un dienas dažādas. Ka dzīve bieži atgādina skaņu celiņu, melodiju, ko nodungojam pie sevis, pirms atdarīt durvis uz melno, tumšo, nezināmo, kas mūs aprīs aizmirstībai. Kas gan var būt vieglāks par mūziku, vai ne, nu nav dzīve smaga, nav dzīve nepanesama, tā ir skaista skaņu kopa un vārdi, un to visu var iemācīties un atkārtot. Jā, mierina mani atmiņas par dažādām dziesmām, par skaistām dziesmām, pat ja šodien man kādu nodevīgu brīdi atkal pa vecam šķiet, ka nekad nekā cita nav bijis, tikai šī nejēdzību pils ar šķībām-greizām sienām, ko es apdzīvoju visu mūžu un saucu par dzīvi. Un arī es pati nekad neesmu bijusi. Pa īstam. Vai tad tā esmu es? Tā sliede man aiz muguras? Vai tiem rēgiem jebkas ir kopīgs ar mani? Nē.

2/2/14 11:45 am - mans dzejolis

Māris Salējs:

* * *
mana vakara tumstošie mērogi...
nevar neviens vairs izglābt.
debesis ietērpjas putnos sēros
peļķes pārvelkas vizlu

tā man vajag. par šitādu mūžu
ko tad citu var dot?
vienīgi dvēsele — greiza un tizla
aug. un vēlas būt koks

tavam tumstošam gaisam
putnam kas gaisā aizskan
Tags:

2/1/14 08:41 am

Man vienmēr bija šķitis, ka pareizi ir sirdsdēsti, ar domu iedēstīt sirdi. Tikai nesen uzzināju, ka patiesībā tie ir sirdēsti. Tie, kas saēd. Biju patiesi vīlusies šajā atklāsmē.
Powered by Sviesta Ciba