nothing but the sky

Recent Entries

2/10/15 10:51 pm - skaņas celiņš nelaimīgai mīlai jeb kāda slimības vēsture

Angus & Julia Stone — Draw Your Swords

Jeff Buckley — I Know We Could Be So Happy Baby (If We Wanted To Be)

VAST — Winter In My Heart

The Gathering — A Life All Mine

Lotte Kestner — I Want You

Daughter — Winter

Sunday Munich — Morphine

The Gathering — Gemini I

Garbage — Sugar

Deftones — Xerces

Anathema — Barriers

Sunday Munich — Think

Земфира — ПОХОРОНИЛА

Warning Sign — Coldplay

Nosaj Thing — Eclipse/Blue

Apparat — You Don't Know Me

Broken Social Scene — Sweetest Kill

Warpaint — Burgundy

Kasper Bjørke — Doesn't Matter

Anathema — Thin Air

Warpaint — Love Is To Die

2/6/15 10:34 pm

man vajag izkāpt

12/27/14 02:56 pm

Patiesībā es gaidu janvāri. Es vienmēr gaidu janvāri. Es gaidu to pelēko pļurzu, kas seko visam šim. Svētki ir pārāk krāšņi priekš manis. Svētki iešķeļ nepiepildītā aizas, kā ar nazi sagriežot nogatavojušos arbūzu. Tie vienmēr nāk un saārda labi kopto ikdienu, un laba daļa gada sākuma paies, lai to sakoptu, lai to atkal salabotu. Es zinu, ka mēs izdzīvosim daudz pelēcības, daudz dzīvot negribēšanas un nepatikas pret atkušņu sanesumiem, tomēr janvāra tuvums mani nomierina. Un, re, tā es to iztēlojos, janvāri, kā gandrīz vienmēr manā dzīvē, vientuļu, bet tas ir skaudrums, ko es pazīstu.

12/27/14 02:15 pm

Ja es varētu izvēlēties savu gada dziesmu, es izvēlētos par labu vārdiem I Will Always Love You. Pat, ja tas ne vienmēr atbilst patiesībai, šajos vārdos ir gaišums, un tikai ar to es vēlos pamosties baltos un aukstos janvāra rītos, kas drīz vien iestāsies. Tagad, kad esmu tik nogurusi no visa, kas ir mana dzīve, no visiem sarūgtinājumiem, kas bijuši šogad, no cilvēkiem, kas likuši man vilties un tiem, kurus esmu pievīlusi pati, kad esmu it kā sastingusi šajā mirklī, no kura neredzu izeju, es gribu atcerēties tikai to tīrību, kas piemīt tai vienīgajai ticamajai domai, kas caurauž tavu prātu rītos, kad pamosties un pirmajā mirklī vēl neatceries, kas esi un kas ir tava dzīve. Bet tomēr atceries spēju mīlēt, savu paša spēju mīlēt kādu... kaut ko... varbūt dzīvi, varbūt cilvēkus.

12/25/14 09:36 am

Ir uzsnidzis, un ziemas saule ir aprijusi debesmalu aiz mana loga. Es pamostos, un ir vismaz tik daudz brīnuma, cik baltais paklājs uz zemes. Citi brīnumi vienkārši nebija iespējami. Es iešu uz mežu, es domāju. Mežs ir mīļotais, kuram nav aizslēgta sirds. Tā ir krēslaina un smaržo pēc sūnām, bet man tur vienmēr ir guļvieta.

12/24/14 11:33 pm

Varēja būt sliktāk. Es esmu pateicīga par spēju saglabāt to kontroli, kas man palikusi pašai pār savu dzīvi. Esmu pateicīga par mieru svētkos. Par daudz maz saskaņu. Par iespēju iepriecināt citus, vismaz tos, kurus es spēju iepriecināt. Es biju cerējusi, ka mana dzīve būs citāda šogad. Bez tāda īsta attaisnojuma cerējusi, jo šķita, ka pēc nelāgām lietām pienākas lādzīgās, ka pienākas ieceru, sapņu īstenojumi. Bet nekas mums nepienākas, un katra lieta beigās ir jāizcīna, par katru kaut kas jāsamaksā, un nav iespējams vienkārši sagaidīt kaut ko, kas liekas vēlams un vajadzīgs. Un tāpat vien mēs tomēr neesam neko pelnījuši, lai cik arī jauki tas nešķiet skanam — būt pelnījušam laimi. Es daudzreiz esmu skatījusies uz savu dzīvi kā norasojušu logu šogad, kam neko nespēju padarīt. Bet tagad beigās ir tā, ka man vairs nav nekāda īpašā rūgtuma ne pret vienu un ne par ko, tas, ko esmu iemācījusies, ir atlaist, tas ir viss, ko es iespēju ar savu dzīvi: atlaist lietas, cilvēkus un vissvarīgāk — pati savas izjūtas. Nav, tātad nav. Un, ja nav, tad nevajag pārāk ilgi uzkavēties tādā telpā, kurā nav. Vajag iet ārā un prom. Un arī ar gadu mani rēķini šķiet noslēgti. Es esmu gatava visam, kas sekos tālāk, un visvairāk visam, kas aizmēzīs esošo prom. Es esmu gatava mainīties līdz nepazīšanai. Nekas mani netur. Neviens.

12/23/14 05:52 pm

Kādam izkrita cimdiņš autobusa pieturā. Pelēkzaļš pirkstainis. Tā nu tas palika mētājamies uz  asfalta, un cilvēki meta tam līkumu, baidīdamies samīt kājām, it kā tas būtu dzīva būtne, bērns, kas nozaudējis mātes roku un noklīdis pūlī. Lietus pamazām pieņēmās spēkā, vientuļais cimdiņš izmirka, arvien vairāk pieplakdams zemei un kļūstot arvien neievērojamāks, līdz to jau sāka mīdīt garāmgājēju soļi. Autobusi nāca un gāja, cilvēki aizsteidzās, vien es paliku pieturas nojumē vērojam nokritušo cimdiņu. Mans autobuss kavējās 20 minūtes, un es jau sāku domāt, ka tas tā arī nekad neatnāks. Un tobrīd es ar savu iepirkumu maisu un uz cimdiņu nofokusēto skatienu biju vientuļākais cilvēks izplatījumā. Bet es nesāku raudāt. Mani piepildīja pieauguša cilvēka stingais miers.
Liekas, ka man vēl nekad nav bijis tik skumji un bezcerīgi pirms svētkiem kā šogad. Un reizē tukši, neko neizsakoši. Bet es domāju par Tevi, Laura, es zinu, ka kaut kad Tu šo lasīsi, jo mēdz te iegriezties. Es domāju par to, ka Tavs tēls raisa cerību, Tavs gars, kas liekas nekad nezaudējam dzīvei, un varbūt kādreiz arī es atkal tikšu laukā no dubļiem, no piemirkušas un neīstajiem cilvēkiem pārbāztas pilsētas pirmssvētku novakarē, kad līst, un es nozaudējos, un mani samin pagājība.

11/6/14 09:26 am

Šoruden es vairs nejūtu. Es nejūtu, kā aukstums vijas ap manām rokām, kad esmu aizmirsusi uzvilkt cimdus, un skrāpē ādas virsslāni, padarot to sausu, spurainu un asu. Es nejūtu, ka salst, ne pa īstam, no rītiem man nepietiek laika salšanai, vienmēr ir pēdējā minūte, kurā skrienu uz vilcienu. I. saka, ka mēs ar laiku attopamies pie sasistas siles, un nekas cits neatliek, kā vien pieņemt to un secināt, ka, lai gan sasista, sile tik un tā ir, un no tās var strēbt kaut vai miežu putru bez pavalga. Bet es nejūtu savu sasisto sili. Šoruden es vienkārši vairs nejūtu. Pat to, kā laimīguma atblāzma viegli pārslīd pār manu vaigu un izzūd nebūtībā. Tikai saules piesātinātais aplis joņo starp priedēm, kad braucu vilcienā. Mēs skrienam tik ātri, es secinu. Varbūt mēs visi tiešām esam kaut kādi saplēsti šajā laikmetā, un tur neko nevar līdzēt. Varbūt asaras, ko noskalo ar karstu rīta dušu, pamazām aizaudzē ciet dvēseli. Varbūt asaras ir kā gliemežvāki, kas nekad nav atvērušies, un tu saber tos kabatā un aizmirsti. Reizēm, kad gaidu tramvaju uz Baronielas vai šķērsoju kādu gājēju pāreju, es vēroju cilvēkus. Kā tie slīd pa ielām, uz mirkli tik absolūti vientulīgi, katrs savā melnajā mētelī, katrs savā šallē un ar Narvesen kafiju, ne ar vienu nesaistītas aukstas planētas atdzesētā visumā ar neskaidrām trajektorijām. Tā es arī jūtos šoruden. Kā šie daudzie cilvēki, kas izslīd man cauri uz ielām, izslīd un aiz sevis neatstāj absolūti neko. Varbūt tikai skumju melodiju bez skaņas, vārdus, kurus nav iespējams savērpt uz mēles, un emocijas, kuras vairs nav spēka pacelt, tik smagas tās ir, kologramiem mūžseni smagas, nepaceļamas.

Farewell

11/6/14 06:42 am

Dažreiz arī es apstājos, domas aiziet sānslīdē, un paliek tikai putekļi, kas virmo istabā saules mestā līnijā. Kā šī melodija, dzīve lēni pāriet, tas ir kā ar nazi bērnībā sagriezt pirkstu, no sākuma sāp, ļoti, ļoti sāp, bet ar laiku nemaz nepamani, kurā brīdī ievainojuma vāts jau ir aizvilkusies ciet, kā pamazām citas ādas slānis ir visam pārbraucis pāri. Varbūt patiesi būtu labi, ja dzīve arī tik lēni uzsūktos, ja viss izzustu, kamēr nedomā, neskaties, un tu jau esi kļuvis par kaut ko citu, varbūt par kādu citu. Nebūs vairs telefonsarunu tumsā, neviens vairs neatļausies pateikt, ka tev jau ir 30, laiks ražot bērnus, nu saņemies taču, kas šī ir par sabiedrību, kurai ienāk prātā, ka var atļauties kaunināt sievieti par bērnu neesamību, bet ne vīriešus, kuri nespēj uzņemties atbildību, vai tad visam jābūt tikai uz sievietes pleciem, visam tikai viņas atbildībai un pienākumam, un visiem nospļauties par citiem apstākļiem, kas šī ir par mūžīgi neaptēsto un divkosīgo sabiedrību, kurai ir vienalga, ka šīs tik viegli izmestās frāzes ir sāpīgas. Pēdējā laikā es mazliet tā kā izvērtēju. Esot tāds gadalaiks tagad. Kad mēs pārdomājam lietas. Nāk Ziemassvētki. Kārtējie vientuļie.

11/1/14 04:31 pm

Brīnišķīgā pasaule
Powered by Sviesta Ciba