nothing but the sky

5/18/13 09:28 pm

Pamodos no sliktiem sapņiem.

• +

5/16/13 02:59 pm

Dažreiz man šķiet, ka es redzu, kā rotaļājas karma. To nelaimīgumu, ko iedevi, es padevu tālāk. Tas ceļo kā pa klusajiem telefoniem.

• +

5/16/13 01:59 pm

Spīd apdullinoša saule, dīc mušas, raud kaimiņu suns, smilkstiem atbalsojoties izskārstajā dienā. Tava vieta ir tukša. Bet ilgi tā tāda nepaliks. Zāle aug pa minūtēm, un velēna visu drīz aizgrauzīs ciet. Tulpes noziedot skrullē ziedlapas uz āru.

• +

5/15/13 10:23 pm

Šodien aptvēru, ka jau kādu laiku manī ir iestrādājies paradums vakarus pavadīt ar alus pudeli. Vai divām. Mēs ar dzīvi esam nedaudz aizsapņojušās. It kā būtu apsēdušās uz lieveņa ar cigareti un nesteidzīgi vērotu, kā paiet vasara, kā lēnām izzūd laiks, it kā tā nekad nebūtu bijis. Paklusi mums līdzās ir piesēdis kaķis, tāds pats laika vērotājs kā mēs, nesaistīts. Varbūt laika arī nekad nav bijis. Tikai muļķības. Stundu, dienu un nedēļu  Šobrīd mums vairs neko nevajag. Mums ar dzīvi. Ne vienai no otras, ne no citiem cilvēkiem. It kā mēs nemaz neeksistētu šajā pasaulē. Mēs vairs nelecam klasītes, nespēlējam gumijas, mēs vairs neielīpam citu cilvēku austajos nozīmju tīklos. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Būt absolūti brīvai no citiem. Es gandrīz varu noticēt tam, ka eksistēju, ka esmu es. Šo atvaļinājumu es labprāt pastieptu garāku. Un turpinātu žūpot. Vien šovakar jau skaidri iezīmējās sajūta, ka alus rūgtā garša mutē sevi ir izsmēlusi.

• 8
• +

5/10/13 05:43 am

Saullēkts. Putni un gliemeži. Iela, kas pēc lietus baltos vālos iztvaiko pēdējo dienu svelmi. Es biju aizmirsusi to pelēkās gaismas absolūtumu pirms pieciem no rīta maijā. Bet ziema bija tik gara, kā gan to var atcerēties. To, ka ar dzīvi iespējams samierināties (viegli).

• +

5/9/13 07:38 pm

Tā smarža, kas tagad nāk no zemes pēc lietus. No kokiem, kuri strauji dzen lapas. No priežu galotnēm, kurās švīkst vārnu spārni. Būtu labi to smaržu savākt un uzglabāt kādā lādītē, lai brīžos, kad tevi pamet pēdējie spēki vīt dzīves skumjo rotaļu, tu atcerētos, kāds aromāts piemīt Patiesumam. Kāda ir sajūta gulēt iekšā Dzīvē, neko vairāk no tās neprasot. Ka tā ir vienīgā Jēga, kāda vispār var būt. Vienīgais veids, kādā (drīkst) pieskarties.

• +

5/8/13 05:08 pm

Es apklusinu savu balsi. Es vairs negribu runāt. Mani vārdi ir kā vecs katlu skrāpis, kaut kādā brīdī tie ir kļuvuši tieši tādi. Bet ar skarbo realitāti neko tīru izberzt nav iespējams. Vien skrāpēt. Tādēļ es vairs nerunāju, ne īstenībā. Vairāk var pateikt mūzika. Vairāk var pateikt svešas fotogrāfijas. Pateikt labāk un neuzbāzīgāk. Vai tad es jebkad spēšu aprakstīt to, kā ir skumt pēc dzīves, kas mums nekad nebija. Kā ir apdzīvot telpu, kuru piepilda tikai Tevis iztrūkums. Kā ir vēlēties mirt un tomēr reizē vēl tik instinktīvi tiekties pēc dzīves, tā bērnišķīgi, ar iekāri pēc mirkļiem un lietām, pēc garšas mutē. Kad stāvēju uz tiltiņa un skatījos, kā manā upē spoguļojas koki, man pienāca klāt un pieglaudās svešs kaķis. Brīdi viņš palika pie manām kājām, un tad vienkārši aizgāja, it kā nekā nebūtu bijis. Vai ir tādi vārdi, kas pateiktu, ka dzīve ir kaķis, kas nāk un iet, kā tam labpatīkas, un tu nedrīksti tam apkļaut savas rokas. Mūsu ilgas un cerības neko nesver, ne kaķa brīvībā un vienpatībā.

• +

5/7/13 06:09 pm

Un tad nez no kurienes iestājas tāds trausls dzīvesprieks. Kā pirmo salnu plēvītes pār rudens peļķēm, tik trausls. Tev pat bail tam pieskarties, ja nu izkūst, ja nu sabirst starp pirkstiem. Tu kāri tver katru tā sīkāko kustību sevī, pieploc kā pie avota, lai remdētu slāpes. Tomēr nedrīkst sadzerties par daudz, par strauju. Viss, ko mēs iemīlam, apsīkst ātri.

• +

5/6/13 07:19 pm

Tikai pirmās, patiesi siltās pavasara dienas man vienmēr atklāj to, cik patiesībā (nepiedodami) daudz manī ir ziemas. Es neprotu to siltuma vieglumu un bezrūpību. Vienmēr esmu sapņojusi kādu laiku padzīvot vietā, kur nav ziemu, un paskatīties, kas tad notiktu ar Ziemu Manī.

• +

5/6/13 03:49 pm

Sēdēju un skatījos, kā saulē sildās zeme. Brūngani zaļa zeme, it kā pēc miega nedaudz izspūrusi, savēlusies. Pēc ļoti ilgiem laikiem klausījos The Doors un atcerējos, ka vienmēr esmu domājusi - tās skumjas, kas ir šajā mūzikā, ir tik bezdievīgas, ka cilvēkam ir jābūt ļoti pieaugušam, lai tās gan izdzīvotu, gan pārdzīvotu. Klausoties, kā Morisona balss izdzied vārdus - Before you slip into unconsciousness. I'd like to have another kiss. Another flashing chance at bliss, man vienmēr ir bijis skumji līdz pašai serdei, tā, ka dziļāk nav kur. Un tomēr mana cigarete nokūpēja, kafijas krūze iztukšojās, dziesma izskanēja un dzīve turpinājās. Dažkārt liekas tik nepiedodami - tas, ka tu beigās vienmēr izdzīvo.

• +