nothing but the sky

Recent Entries

11/29/14 10:10 pm

par mīlu

(Inga Gaile "Āda")

11/6/14 10:02 am

Šī sabiedrība sievietei ir uzvēlusi par daudz. Būt skaistai, slaidai, būt veiksmīgai karjerā, piesaistīt vīrieti, noturēt vīrieti, piedabūt vīrieti gribēt spēlēt ar viņu māju, tad būt laba māte, turpināt būt ārēji nevainojama, turpināt karjeru, papildus esot arī mājsaimniece, piepildīt vīra alkas pēc neizsīkstoša azarta intimitātē un vēl, un vēl, un vēl. Nav brīnums, ka sievietes salūzt zem šīm prasībām. Nav brīnums, ka viņas sāk nicināt sevi un savu dzīvi, uzēd leiko svaru, kļūst nevīžīgas. Tas ir bezspēka protests pret šīm nesamērīgajām prasībām. Tas ir nogurums no atbalsta trūkuma. Jo šis patiesi ir par daudz, to nekas nespēj atsvērt. Laikam tāda ir vientuļo māšu uzaudzinātā sabiedrība, kurai liekas, ka sievietei var uzvelt atbildību par visu.

11/6/14 09:26 am

Šoruden es vairs nejūtu. Es nejūtu, kā aukstums vijas ap manām rokām, kad esmu aizmirsusi uzvilkt cimdus, un skrāpē ādas virsslāni, padarot to sausu, spurainu un asu. Es nejūtu, ka salst, ne pa īstam, no rītiem man nepietiek laika salšanai, vienmēr ir pēdējā minūte, kurā skrienu uz vilcienu. I. saka, ka mēs ar laiku attopamies pie sasistas siles, un nekas cits neatliek, kā vien pieņemt to un secināt, ka, lai gan sasista, sile tik un tā ir, un no tās var strēbt kaut vai miežu putru bez pavalga. Bet es nejūtu savu sasisto sili. Šoruden es vienkārši vairs nejūtu. Pat to, kā laimīguma atblāzma viegli pārslīd pār manu vaigu un izzūd nebūtībā. Tikai saules piesātinātais aplis joņo starp priedēm, kad braucu vilcienā. Mēs skrienam tik ātri, es secinu. Varbūt mēs visi tiešām esam kaut kādi saplēsti šajā laikmetā, un tur neko nevar līdzēt. Varbūt asaras, ko noskalo ar karstu rīta dušu, pamazām aizaudzē ciet dvēseli. Varbūt asaras ir kā gliemežvāki, kas nekad nav atvērušies, un tu saber tos kabatā un aizmirsti. Reizēm, kad gaidu tramvaju uz Baronielas vai šķērsoju kādu gājēju pāreju, es vēroju cilvēkus. Kā tie slīd pa ielām, uz mirkli tik absolūti vientulīgi, katrs savā melnajā mētelī, katrs savā šallē un ar Narvesen kafiju, ne ar vienu nesaistītas aukstas planētas atdzesētā visumā ar neskaidrām trajektorijām. Tā es arī jūtos šoruden. Kā šie daudzie cilvēki, kas izslīd man cauri uz ielām, izslīd un aiz sevis neatstāj absolūti neko. Varbūt tikai skumju melodiju bez skaņas, vārdus, kurus nav iespējams savērpt uz mēles, un emocijas, kuras vairs nav spēka pacelt, tik smagas tās ir, kologramiem mūžseni smagas, nepaceļamas.

Farewell

11/6/14 06:42 am

Dažreiz arī es apstājos, domas aiziet sānslīdē, un paliek tikai putekļi, kas virmo istabā saules mestā līnijā. Kā šī melodija, dzīve lēni pāriet, tas ir kā ar nazi bērnībā sagriezt pirkstu, no sākuma sāp, ļoti, ļoti sāp, bet ar laiku nemaz nepamani, kurā brīdī ievainojuma vāts jau ir aizvilkusies ciet, kā pamazām citas ādas slānis ir visam pārbraucis pāri. Varbūt patiesi būtu labi, ja dzīve arī tik lēni uzsūktos, ja viss izzustu, kamēr nedomā, neskaties, un tu jau esi kļuvis par kaut ko citu, varbūt par kādu citu. Nebūs vairs telefonsarunu tumsā, neviens vairs neatļausies pateikt, ka tev jau ir 30, laiks ražot bērnus, nu saņemies taču, kas šī ir par sabiedrību, kurai ienāk prātā, ka var atļauties kaunināt sievieti par bērnu neesamību, bet ne vīriešus, kuri nespēj uzņemties atbildību, vai tad visam jābūt tikai uz sievietes pleciem, visam tikai viņas atbildībai un pienākumam, un visiem nospļauties par citiem apstākļiem, kas šī ir par mūžīgi neaptēsto un divkosīgo sabiedrību, kurai ir vienalga, ka šīs tik viegli izmestās frāzes ir sāpīgas. Pēdējā laikā es mazliet tā kā izvērtēju. Esot tāds gadalaiks tagad. Kad mēs pārdomājam lietas. Nāk Ziemassvētki. Kārtējie vientuļie.

11/1/14 04:31 pm

Brīnišķīgā pasaule

10/30/14 09:15 pm

Bija tāda bieza bāla migla tumsā Juglā, pretī skolai, sporta laukumā. Tāda pienaina kārta virs zemes, spokaina, kad gāju uz savu vilcienu. Vakari tagad ir kļuvuši vairāk ar tausti tverami. Bet dzīve kā tajā Тату dziesmā "Клоуны" — на четыре стороны, все четыре левые. Bet labi. Man pieder mana brīvība, un manai brīvībai ir viskija glāze rokās vakaros. Patiesi dārgs alkohols sasilda ar papildus eleganci. Pārmiju labdabīgus labrīt ar savas draudzenes vīru, saskrienoties rīta vilcienā. Kādu brīdi aizkustināti viņu vēroju. Viņam vienmēr ir tāda maiga un labestīga balss, ļoti pieklājīga. Bet lija. Un tūska, kas sabiezēja pa dienu, ietina visu manu dzīvi savos miklajos un tumīgajos tīklājos. Strīdi darbā, mācību procesa formalitāšu kaitnieciskums, sīkumu pa sīkumam samilzt kaut kāda savāda mieļu dzīve, kurā vairs nav motivācijas nekam, jo nekā vairāk jau arī nav. Patiesi esmu nodzīvojusi līdz tam brīdim, kad droši varu atzīt, ka nekā vairāk nav, un realitāte ir ļoti reāla, nekādu izdomājumu, fantāziju vairs. Un nekā cēla un jēgpilna. Nav.

10/29/14 03:31 pm

Savādi, kā daži koki turas pie savām lapām vēl ļoti dzelžaini. Vītols pie mana darba neatlaiž ne kripatu no aktualitāti zaudējušā zaļganuma, vien tas kļūst arvien nožēlojamāks, bāls un vietām saskrullējies, nosalusi vasara, kas raujas čokurā, ieritinājusies koka salīkušajā stāvā.
Viss ir nobrūnējis un kraukšķīgs zem soļiem. Zeme viegli sala apgrauzdēta un karamelizējusies, pat dienasgaisma kā uz pannas nedaudz apcepta, vismaz no vienas puses. Bet novembris kā stāvs, kas paslēpies ēnās un gaida tumsu, lai iznirtu ielās. Saule vēl mazliet skumīgi glāsta laiku apsūbējuša zelta pieskārieniem.

10/28/14 08:27 pm

"Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr."

userinfomanannan "puiši un meitenes"
Tags:

10/14/14 08:36 pm

Katrā cilvēkā ir brīnuma potenciāls. Atliek vien pieļaut, ka gaisma, kas uz viņu krīt, rada kādu īpašu viņa vaibstu un izteiksmes zīmējumu. Ne tikai fotogrāfija ir zīmēšana ar gaismu, arī sirds šķiet pakļauta tādai pat tehnikai. Ar laiku mani pārsteidz vien tas, ka ir iespējams atļaut gaismai uzzīmēt arvien jaunus un jaunus cilvēkus. Kādu rītu es vēroju savu priekšnieci profilā, viņa ir nekrāsojusies, viņas mati ir mazliet nekārtīgi, viņa brokasto, un tobrīd viņa ir skaistākais cilvēks izplatījumā. Iespējams, tas kādreiz ir noticis arī ar tevi. Vai notiks. Gaisma tevi radīs. Ievilks tavas uzacis stingrāk pierē un acīm piedos citkārt nepamanītu spīdumu, kaut kas, ko tu pateiksi, un tā būs pavisam vienkārša un varbūt nenozīmīga lieta, mainīs pasauli.

9/30/14 05:00 pm

Bet varbūt šis ir mans labākais pašportrets:

Es dažreiz tā jūtos. Patiesi tā.
Kamēr dzīve iet un paiet kā vilciena vagons, kurā iekāpj un izkāpj cilvēki, dažreiz drūzmējoties, burbuļojot sarunās, citreiz tik izmiris tukšs, kurā katrs retais pasažieris liekas skaudri saredzams uz vientulības delnas, kaut kāda manis daļa neatkarīgi no visa paliek kā vējā izkārta virskārta. Kad kļūst pārāk skumji, es patveros pie tā.
Powered by Sviesta Ciba