Ir stāsti, no kuriem pāri paliek tikai vardi "man bija labi ar tevi". Un tomēr tas ir vairāk nekā pēc dažiem citiem stāstiem, kuri noslēgušies ar vārdiem "es aizeju" vai ko tamlīdzīgu. Jebkurā gadījumā stāstu beigas nav viegli pieņemt. Ka tieši šajā brīdī ir jāsakopo visi spēki, kaut kas ir jāpārgriež un tālāk dzīvē to vairs nevar pielaist atkal klāt. Ir jāsaglabā distance, kas mērāma neskaitāmās aukstās un melnās naktīs ar nopulēti spožām zvaigznēm, distance, kuras vārds ir NEKAD. Stāstu nobeigšana nekad nav bijusi mana stiprā puse, jo vienmēr, par spīti visām pretrunām, ir gribējies atkal un atkal pieķerties kaut kam pierasti labam. Jo vienmēr ir biedējusi apziņa, ka aizejot no kāda savas dzīves cilvēka, es atlaižu arī daļu sevis. Un tās daļas vairs nav, vienkārši nav, paliek fantoms, rēgains tukšums. Un man pašai ir jāmainās, gandrīz piespiedu kārtā jākļūst par kaut ko sākumā biedējoši svešādu. Ir grūti spēlēt šo spēli ar aiziešanu. Tā plēš dvēseli. Pat ja nekoncentrējamies uz sāpēm un zaudējumiem, un vilšanos, tā tik un tā plēš.