nothing but the sky
Recent Entries
10/29/14 03:31 pm
Savādi, kā daži koki turas pie savām lapām vēl ļoti dzelžaini. Vītols pie mana darba neatlaiž ne kripatu no aktualitāti zaudējušā zaļganuma, vien tas kļūst arvien nožēlojamāks, bāls un vietām saskrullējies, nosalusi vasara, kas raujas čokurā, ieritinājusies koka salīkušajā stāvā.Viss ir nobrūnējis un kraukšķīgs zem soļiem. Zeme viegli sala apgrauzdēta un karamelizējusies, pat dienasgaisma kā uz pannas nedaudz apcepta, vismaz no vienas puses. Bet novembris kā stāvs, kas paslēpies ēnās un gaida tumsu, lai iznirtu ielās. Saule vēl mazliet skumīgi glāsta laiku apsūbējuša zelta pieskārieniem.
10/28/14 08:27 pm
"Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr."
manannan "puiši un meitenes"10/14/14 08:36 pm
Katrā cilvēkā ir brīnuma potenciāls. Atliek vien pieļaut, ka gaisma, kas uz viņu krīt, rada kādu īpašu viņa vaibstu un izteiksmes zīmējumu. Ne tikai fotogrāfija ir zīmēšana ar gaismu, arī sirds šķiet pakļauta tādai pat tehnikai. Ar laiku mani pārsteidz vien tas, ka ir iespējams atļaut gaismai uzzīmēt arvien jaunus un jaunus cilvēkus. Kādu rītu es vēroju savu priekšnieci profilā, viņa ir nekrāsojusies, viņas mati ir mazliet nekārtīgi, viņa brokasto, un tobrīd viņa ir skaistākais cilvēks izplatījumā. Iespējams, tas kādreiz ir noticis arī ar tevi. Vai notiks. Gaisma tevi radīs. Ievilks tavas uzacis stingrāk pierē un acīm piedos citkārt nepamanītu spīdumu, kaut kas, ko tu pateiksi, un tā būs pavisam vienkārša un varbūt nenozīmīga lieta, mainīs pasauli.9/30/14 05:00 pm
Bet varbūt šis ir mans labākais pašportrets:
Es dažreiz tā jūtos. Patiesi tā.
Kamēr dzīve iet un paiet kā vilciena vagons, kurā iekāpj un izkāpj cilvēki, dažreiz drūzmējoties, burbuļojot sarunās, citreiz tik izmiris tukšs, kurā katrs retais pasažieris liekas skaudri saredzams uz vientulības delnas, kaut kāda manis daļa neatkarīgi no visa paliek kā vējā izkārta virskārta. Kad kļūst pārāk skumji, es patveros pie tā.
9/3/14 10:21 pm
Reizēm es vēlētos, kaut spētu paturēt tikai vienu atmiņu, tikai vienu bildi ar sevi. Un sākt no jauna, sākt no tās vietas, kur nometu kārtējo akmeņu sauju sev no sirds, kur viss smagums laika gaitā vienmēr neizbēgami iekrājas, varbūt sāktu kaut kur prom, svešumā. Dienas vienmēr samet manī skumju mieles kā monētas krājkasītē, laiks. Un tomēr, ja man jāatzīst patiesība, tad tieši pašlaik vairs nav nekādu jautājumu, arī nekādu atbilžu. Laikam pēc būtības nav nekādas filozofijas, tas vienkārši paiet. Es dažreiz vēroju savu dzīvi no malas, it kā ļoti bezkaislīgi. Un, lai arī es redzu tās vietas, kurās mūždien kļūdos, kā nomūk mana adījuma valdziņi, tomēr viss ir kļuvis arī ļoti vienkārši. It kā es būtu sieviete, kas radījusi bērnu, un nu vēro, kā tas rotaļājas jūrmalas smiltīs. Visu to azartu, tīrās un nepieradinātās gaidas no pasaules, kas ir bērnā, to ne mazāko sajēgu par dzīvi, rūgtuma pieredzes trūkumu. Tā es dažreiz skatos uz sevi, savu dzīvi, citiem cilvēkiem. It kā pati būtu palikusi ārpusē un gurda. Un man ir kaut kā priecīgi, bet arī tā bezpersoniski reizē. Nekas nav piesiets, nekas nav piesienams. Dzīve kaut kādā ziņā ir dziesma, kas izskan, lai cik ļoti mēs to arī nemīlētu.
8/30/14 11:57 am
Dzīvē aizvien ir arī mīnētas teritorijas, pa kurām izstaigāju ar basām kājām, līkumojot un cerot neuzkāpt bīstamajām vietām. Un tomēr viss ir mainījies. Patiešām. Ja man būtu jāpastāsta, kas tieši ir pārrakstīts šajā pasakā, es neprastu to izskaidrot. Es esmu kļuvusi īsta?7/30/14 10:06 pm
Pirmoreiz kopš kritiena uzkāpu uz riteņa un aizminos līdz ezeram. Ūdens ir silts kā piens. Ceļmalas ziedu puduros sisina sienāži. Vasara ir savā pilnības epicentrā. Man nav īsti, ko teikt par dzīvi. Varbūt tas ir labākais, kas ar to var notikt. Dzīvi.Gribas klausīties šo dziesmu:
Lighthouse
Un neaizmirst šo sajūtu, nekad neaizmirst šo sajūtu, kad ir Labi.
7/28/14 11:01 pm
Kaut kādā ziņā esmu ļoti laimīga. Karstums mani izsūc kā caur salmiņu, visu enerģiju, visas domas. Paliek kaut kāda gaisīga nenoteiksme, kurā es peldu, klausoties uz austiņām vienas un tās pašas dziesmas. Atvaļinājums ir beidzies, esmu atkal pārpūlējusies. Es atļauju sev domās izgaršot savu dzīvi kādā savādā rakursā, tādā, kurā ne viss ir izdevies un brīnišķīgi, bet vairs nav tā trūkuma skaudruma, uz ko esmu tik daudz koncentrējusies. Kursi arī ir beigušies. Esmu kļuvusi mazliet tehniski izglītotāka un man ir papīrītis ar manu vārdu un zīmodziņu. Varbūt pielikt pie sienas? Citi tā mēdz darīt ar saviem izglītības sasniegumiem. Man tādu dzīvē ir gaužām maz. Lai nu kā, ir kaut kas jauns mūžam reducēšanai nepakļāvīgajā izteiksmē, kāda savāda sajūta, kad tu pēkšņi apjēdz, ka tava loma nav gluži bez svara, ir labi justies gribētai, neatkarīgi no apstākļiem.Powered by Sviesta Ciba