Kaut kādā ziņā esmu ļoti laimīga. Karstums mani izsūc kā caur salmiņu, visu enerģiju, visas domas. Paliek kaut kāda gaisīga nenoteiksme, kurā es peldu, klausoties uz austiņām vienas un tās pašas dziesmas. Atvaļinājums ir beidzies, esmu atkal pārpūlējusies. Es atļauju sev domās izgaršot savu dzīvi kādā savādā rakursā, tādā, kurā ne viss ir izdevies un brīnišķīgi, bet vairs nav tā trūkuma skaudruma, uz ko esmu tik daudz koncentrējusies. Kursi arī ir beigušies. Esmu kļuvusi mazliet tehniski izglītotāka un man ir papīrītis ar manu vārdu un zīmodziņu. Varbūt pielikt pie sienas? Citi tā mēdz darīt ar saviem izglītības sasniegumiem. Man tādu dzīvē ir gaužām maz. Lai nu kā, ir kaut kas jauns mūžam reducēšanai nepakļāvīgajā izteiksmē, kāda savāda sajūta, kad tu pēkšņi apjēdz, ka tava loma nav gluži bez svara, ir labi justies gribētai, neatkarīgi no apstākļiem.