Reizēm es vēlētos, kaut spētu paturēt tikai vienu atmiņu, tikai vienu bildi ar sevi. Un sākt no jauna, sākt no tās vietas, kur nometu kārtējo akmeņu sauju sev no sirds, kur viss smagums laika gaitā vienmēr neizbēgami iekrājas, varbūt sāktu kaut kur prom, svešumā. Dienas vienmēr samet manī skumju mieles kā monētas krājkasītē, laiks. Un tomēr, ja man jāatzīst patiesība, tad tieši pašlaik vairs nav nekādu jautājumu, arī nekādu atbilžu. Laikam pēc būtības nav nekādas filozofijas, tas vienkārši paiet. Es dažreiz vēroju savu dzīvi no malas, it kā ļoti bezkaislīgi. Un, lai arī es redzu tās vietas, kurās mūždien kļūdos, kā nomūk mana adījuma valdziņi, tomēr viss ir kļuvis arī ļoti vienkārši. It kā es būtu sieviete, kas radījusi bērnu, un nu vēro, kā tas rotaļājas jūrmalas smiltīs. Visu to azartu, tīrās un nepieradinātās gaidas no pasaules, kas ir bērnā, to ne mazāko sajēgu par dzīvi, rūgtuma pieredzes trūkumu. Tā es dažreiz skatos uz sevi, savu dzīvi, citiem cilvēkiem. It kā pati būtu palikusi ārpusē un gurda. Un man ir kaut kā priecīgi, bet arī tā bezpersoniski reizē. Nekas nav piesiets, nekas nav piesienams. Dzīve kaut kādā ziņā ir dziesma, kas izskan, lai cik ļoti mēs to arī nemīlētu.