nothing but the sky

7/11/14 06:49 pm

Vakar sāka ieplūst aukstums, it kā vasarā būtu uzradusies sūce. Šķiet, ka vasara, maigi mūs noglāstījusi, ir gatava atkal aiziet, vismaz attālināties, ieturēt distanci. Kā mīļākais, kas pēkšņi kļuvis dzestrs. Šodien biju mežā. Plūcu un ēdu mellenes, līdz pirkstgali kļuva zilgani, salu vējā pie ezera. Viss jau ir labi. Tikai nekas nav labi. Bet viss jau vienmēr ir labi. Vakaros saule ir tik skaista, ka gandrīz nekas to nespēj aizēnot. Nav tādu skumju, ar kurām attaisnot nespēju mīlēt šo sauli un šo dzīvi. Un tomēr.

• +

7/8/14 09:30 am

Ūdens ezerā vakarā ir tik silts, it kā būtu vārījies tējkannā uz plīts un tad tikai nedaudz atdzesēts. Es nopeldu divus apļus, izbrienu krastā un ietinos dvielī. Tobrīd jau uzrodas cilvēki, un man laiks braukt prom. Mans mirklis divvientulībā ar ezeru ir bijis īss, bet tomēr tas ir bijis. Ir ap vienpadsmitiem pirmdienas vakarā. Mana āda ir pārklājusies ar vasaru kā ar vēl vienu ādas slāni. Esmu laimīga. Braucot ar riteni lejā no kalna un izbaudot ātrumu, es jūtu, kā siltums pieglaužas manam ķermenim. Smaržo noziedējušie jasmīni, pļautā zāle, smaržo saulē uzkarsušais asfalts, kas pamazām atlaižas, tuvojoties naktij.

• +

6/28/14 06:25 pm

• +

6/26/14 07:09 pm

Man sagādāja prieku mazie Provansas ciemati Liberonu abās pusēs, ko savā nodabā apbraukāju ikdienā, mācīdamās dzīvot, dzīvi vērojot, izjūtot un izsmaržojot, ne tai kalpojot.

• +

6/26/14 07:40 am

Visvairāk es patiesi esmu nogurusi. Mana roka, iežņaugusi dūrītē metamos kauliņus, bezspēkā nedaudz nolaižas, atveras, un skaitļi aizripo projām, visa mana dzīve aizripo projām.

• +

6/22/14 09:48 pm

Šī, iespējams, ir man visradnieciskākā ainava.

• +

6/22/14 04:16 pm

Pirmoreiz dzīvē redzēju jāņtārpiņus. Divus man iebēra saujā, un es tos kādu brīdi paturēju, vērojot to jocīgo spilgto gaismu, ko viņi izstaro, vienlaicīgi rāpodami pa manu ādu. Redzēju, kā rīta pusē miglas vāli kāpj pār ezera virsmu, lēni, pavedienu pēc pavediena, kā augsti cilādami kājas, lai nesamirkst. No rīta pamodos teltī un iekšā putnu dziesmās. Visu telpu manā galvā piepildīja tikai putni, pārdabiski skaļi un visaptveroši. Tas bija pie Garezera. 

• +

6/21/14 11:18 am

Es it kā visu laiku dzīvoju uz šīs robežas. Visu laiku ar šo vēlmi, lai kaut kas beidzas, lai šī sāpīgā sliežu līnija apraujas, lai kaut kas patiesi mainās. Cik ilgi gan cilvēks var dzīvot ar apspiestu vēlmi izbeigt dzīvi. Vai varbūt gluži pretēji. Ar apspiestu vēlmi mīlēt dzīvi līdz galam, mīlēt vispār. Viss manī ir apspiests un ieslodzīts, jo ārpusē tam nav īsti vietas. Es daudz strādāju, es nogurstu, un brīžos, kad man ir brīvs mirklis, es raudu. Un neviens to nesaprot patiesībā. Nesaprot, ka zāļu paciņas, kas man tiek pastieptas pretī, nav īstās.

• 6
• +

6/18/14 09:33 pm

Darbaholisms kā dzīves tukšuma rādītājs. Es atbraucu mājās pavēlu vakarā, lai iekristu gultā, un viss. Brīdi es virtuvē gremoju paviršu pārtiku. Bet nav nekā, ko vēl gaidīt no dzīves. Vien jauna darbadiena un pavisam drīz. Esmu redzējusi, kā izskatās citi cilvēki ar tādu dzīvi, pašlaik tāda ir arī man. Vienaldzības garša. Un es joprojām zinu, ka nevēlos tā dzīvot.

• +

6/18/14 09:32 am

I. ir taisnība. Patiesi ir tikai viens ceļš — pieņemšana. Tādēļ mums ir tā ķīmija — man un vilcienu cilvēku dimensijai. Jo mēs viens otru pieņemam (tās 15 minūtes dienā tas nemaz nav tik grūti). Un tādēļ nav ļoti daudzas citas ķīmijas. Vai tās nomirst pusceļā. Arī dzīve.

• +