Vakar sāka ieplūst aukstums, it kā vasarā būtu uzradusies sūce. Šķiet, ka vasara, maigi mūs noglāstījusi, ir gatava atkal aiziet, vismaz attālināties, ieturēt distanci. Kā mīļākais, kas pēkšņi kļuvis dzestrs. Šodien biju mežā. Plūcu un ēdu mellenes, līdz pirkstgali kļuva zilgani, salu vējā pie ezera. Viss jau ir labi. Tikai nekas nav labi. Bet viss jau vienmēr ir labi. Vakaros saule ir tik skaista, ka gandrīz nekas to nespēj aizēnot. Nav tādu skumju, ar kurām attaisnot nespēju mīlēt šo sauli un šo dzīvi. Un tomēr.