nothing but the sky

6/17/14 08:34 pm

Varbūt mēs spējam iemīlēt tikai to, kā mums pašiem sevī pietrūkst, tikai to meklēt, alkt un mīlēt citos cilvēkos. Tā mēs ceram pilnveidoties. Caur mīlestību.

• +

6/16/14 09:56 am

Brīdi es noskatos skumjajā vītolā pie bibliotēkas. Ziemā es mēdzu pieiet tam klāt un apskaut. No rītiem, pirms ieiet ēkā. Caur mizu es sajutu koka kūsājošo enerģija, tā snaudošo, bet tik dzīvo dvēseli. Tu esi mans draugs — es šorīt nodomāju, ejot viņam garām. Tu esi mans dvēseles radinieks. Neviena cita nav.

• 1
• +

6/15/14 11:13 am

• 2
• +

6/15/14 10:18 am

Satiku vīrieti mežā pie ezera. Viņš atvainojās, ka izjaukšot manu fotosesiju un iegrima ezerā, kuru es tobrīd bildēju, ūdens virsmu izgreba slaiki viļņu pusloki. Nopeldējies viņš ierosināja, lai arī es pamēģinot. Es jau biju peldēties — atsmēju. Man ne īpaši patīk tumšais ūdens — piebildu — tas, ka nevar redzēt cauri. Bet virspusē ūdens ir silts — viņš sacīja. Jā, bet apakšā vietām ļoti auksts. Tā vienmēr ir bijis. Ar šo ezeru.

• +

6/14/14 10:12 pm

Kas zina, varbūt tieši es esmu visa vaininiece, tā, kura atvērusi Pandoras lādi. Kaut arī es vienmēr esmu bijusi, lai radītu mājas un siltumu, tā vietā es nesu iznīcību.

• +

6/10/14 11:37 pm

Vai tiešām viss vienmēr būs šādi, es un šie cilvēki uz ielas, šie nenozīmīgie skatieni, kas padara mani tik dzīvu kā stikla pūtēja elpa. Un pēkšņi es jūtu visas pasaules sāpes, arī visu pasaules prieku, un tas ir par daudz. Varbūt es vienmēr esmu tikai bērns, kurš grib neiespējamas lietas. Un es atsitos, un es atsitos, kā tenisbumbiņa atsitos. Redzi, es tagad vienkārši varētu aiziet jebkur. Ir tāda sajūta, it kā es bristu pa naža asmeni iekšā ezerā vai jūrā, līdz ūdens smeļas mutē. Es droši vien neko nesaprotu, un tur neko nevar līdzēt. Manā sirdī aug mežs, tas ir kluss un krēslains, bet ne tumšs, un gaismas stari caur lapotni aizved manu skatienu prom. Manis nemaz nav varbūt. Lielākoties nav. Es nespēju eksistēt pa īstam un esmu tik bezspēcīga. Tikai vienubrīd, kad klausos, kā runā koki. Tobrīd es jūtos pilnībā pabeigta, man nekā vairs netrūkst. Es to nespēju izstāstīt, bet tas ir viens no laimīgākajiem mirkļiem, kādi vien iespējami. Tu runājies pa telefonu tur tālāk uz ceļa, bet es skatos saules piespīdētajās koku galotnēs un klausos, kā tajās šalc vējš, un es krītu tobrīd, es krītu tieši rokās dzīvei. Bet mana laime ir tik nedefinējama, un es esmu tik bezspēcīga, kā balons, no kura izlaists viss gaiss. Un vēl es esmu ļoti nogurusi. Ļoti, ļoti. Un tā nav fiziska sajūta. Tas ir mans gars, kas ir noguris no vientulības. No sapratnes, pieņemšanas un māju trūkuma. Bet es esmu bezspēcīga, es patiesi esmu noburta bezspēcīga, kā saindētu ābolu apēdusi. Un tur nav, ko teikt. Beigās aptrūkstas vārdi. Aptrūkstas ceļi, pavedieni. Paliek tikai kailas ielas un vientuļa nakts. Un tas mežs, ko redzu augam uz savas sirds virsmas, vienmēr, kad aizveru acis. Tā ir mana bildīte, mans vienīgais glābiņš, lai nesajuktu prātā. Domāt par mežu, domāt par ezeru, par gaismu, kas spoguļojas uz ūdens virsmas. Tur kaut kam ir jābūt, tajā bildītē, kādai jēgai. Ir jābūt kādam iemeslam, lai turpinātu visu šo izdzīvošanu.

• +

6/9/14 01:37 pm

Pa citas nodaļas logu skats ir daudz intīmāks un skaistāks. Kamēr printeris monotoni drukā bukletus, es stāvu izliekusies pa logu un meditēju vasaru. Ar mežvīnu aizaugusi logaile, liepa ārpusē, līkumaini celiņi un vecs, apsūnojis asfalts. Mana dzīve ir tik nemainīga, es domāju. Savā būtībā tā ir ļoti nemainīga. Vismaz tajā sajūtā, kad esi viena, aci pret aci ar vasaru. Vasarā ir tik daudz skumju un vientulības, un tāluma, un neaizsniedzamības, tik daudz atšķirtības. Kaut arī ir tik silts un labi, gandrīz bezrūpīgi, mana asinsrite vasarās nemainīgi pārsūknē gandrīz neatšķaidītas skumjas. Varbūt tā tam vienkārši jābūt, kas zina. Dzīve ir skaista, dažreiz brīnišķīga, vien tas brīnišķīgums beigās atstāj sāpīgāku nospiedumu.

• +

6/9/14 12:10 pm

Viss, par ko es šorīt spēju domāt, ir — es negribu vairs tās sajūtas, es negribu vairs šo karmu — dāmu, kura ir a bitch (vai the?). Lai kā arī nebūtu, es tā vairs nespēlējos, man pietiek, mums ar viņu vairs nebūs kāršu spēles uz naudu vai izģērbšanos, es negribu vairs atkārtot iepriekš piedzīvotus sāpīgus scenārijus. Es kavēju darbu piebāztā autobusā, kurš kustas pārāk lēni, es esmu nogurusi un tuvu asarām, bet šoreiz līniju es nešķērsoju. Es vienaldzīgi noskatos trauslā blondīnē, kura mani pieturā pasveicina, piefiksējot miglainas atmiņas par to, ka viņa ir kaimiņienes māsasmeita. Vakar ar velo (bez iepriekšēja treniņa) nobraucu 25 km, šodien varu gan paskriet, gan paiet. Vien esmu resna un tāda pablonda, bet citādāk ar dzīvi laikam viss ir kārtībā. Asaru smilšpapīra sajūta acīs ir tikai kādas citas dzīves rēgs manā dvēselē.

• +

6/7/14 10:16 am

Kā cilvēks, kurš parasti sevi pozicionē ar I don't do velo, šorīt pēc sava ikrīta skrējiena izmakšķerēju no garāžas velosipēdu, kurš nav mans (nu jau gan laikam ir), piepumpēju riepas, uzsēdos, aizminos līdz ezeram, nopeldējos un atgriezos mājās, izjūtot pat zināmu pašrealizācijas atblāzmu. Lai kas arī nenotiks vēlāk, šī nebūs kārtējā vasara, kurā es neesmu peldējusies. Un varbūt pat man tīri labi patīk tāda uzparikte kā divritenis, man vienkārši krīt uz nerviem vispārējā velohistērija. Tomēr visvairāk man patīk tā sajūta, kas ir šorīt. Ka šis rīts ir nedalāmi un egoistiski mans, ka man nav ne ar vienu jārēķinās un jāatskaitās, ka es daru tikai to, ko gribu. Dzīvojot reizēm var piemirst šo sajūtu. Ir nervozie steigas rīti, ir visa tā diplomātijas draza, ko izmal sev cauri, strādājot ar citiem cilvēkiem, un ir cilvēki tavā dzīvē, cilvēki ar savām vēlmēm, prasībām un idejām, un tu mūždien saki jā, jo citādāk tā īsti neproti un nav jau arī jēgas, bet... viss, ko tu pati vēlies, paliek kaut kur ārpusē, reizēm šīs vēlmes šķiet kā suns, kas nav ielaists pār slieksni mājā, kad laukā gāž lietus.

• +

6/6/14 06:45 pm

Un ir vējš, kas vērpetēm pūš smiltis prom pa ielu un sapūš man pilnas sandales. Kaut kur draudīgi tuvojas negaiss, un pilsēta pēkšņi liekas bēgam prom pati no sevis. It kā lai nepiedzīvotu dusmas, aizmūk autobusi un mašīnas, un smēķējošas meitenes, ietinušās kodīgos dūmos. Un dzīve ir skaista savā reibinošajā tukšībā. Dienās, kad man nekur nav jābūt un es nevienam neesmu vajadzīga, es izzūdu. Brīdī, pirms noiet pa burbuli, es ievelku elpu un izbaudu nekā neesamības skaidrību. Tad es pazūdu zem ūdens tieši iekšā vienaldzības jūrā. Ir kaut kas patīkams visā tajā, kas biedē. Es negribu atgriezties pie agrākās sevis. Es negribu būt ne grams no tās sevis, kas bija pirms šī gada maija. Tas ir vienīgais, ko es par sevi zinu droši. Un tomēr man ļoti bail par to sevi, kas ir palikusi pāri (pēc visa). Man ir ļoti bail un es nezinu, ko ar viņu iesākt. Es aizvien ceru, ka kāds viņu izglābs, bet neizglābs jau, esmu taču gana veca, lai būtu to apguvusi, lai saostu lūzuma punktus jau pa gabalu, lai zinātu, ka tieši šajā mirklī es stāvu starp tektoniskajām plātnēm. Ir pats piemērotākais laiks manā dzīvē, lai vienreiz izbeigtos (vai aizbrauktu neatskatoties), nekad brīdis vēl nav bijis tik atbilstošs. Viss šķiet tik nobeigts pēkšņi. Tevis man vairs nepietrūkst un nepietrūks. Un tomēr es aizvien vēl esmu šeit. Elpu aizturējusi, gaidu negaisu. Vējš uz perona atnes kāda mīļākā smaržas, es pēkšņi atceros viņa ķermeni un balsi, un savu ķermeni, atceros, ka tas vēl eksistē un turpinās eksistēt, šis ķermenis. Kā tāds izmests konfekšu papīriņš. Šī man mūžam tik svešā čaula, kaut kādā ziņā tik absolūti nesavienojamā ar mani pašu. Viss šis smagums un gadi. Daudz kas no tā visdrīzāk ir pārpratums. Kā negaisi, kuri nāk un aiziet garām, izvēlas citu debespusi. Un pāri paliek vienkārši klusums.

• +