Un ir vējš, kas vērpetēm pūš smiltis prom pa ielu un sapūš man pilnas sandales. Kaut kur draudīgi tuvojas negaiss, un pilsēta pēkšņi liekas bēgam prom pati no sevis. It kā lai nepiedzīvotu dusmas, aizmūk autobusi un mašīnas, un smēķējošas meitenes, ietinušās kodīgos dūmos. Un dzīve ir skaista savā reibinošajā tukšībā. Dienās, kad man nekur nav jābūt un es nevienam neesmu vajadzīga, es izzūdu. Brīdī, pirms noiet pa burbuli, es ievelku elpu un izbaudu nekā neesamības skaidrību. Tad es pazūdu zem ūdens tieši iekšā vienaldzības jūrā. Ir kaut kas patīkams visā tajā, kas biedē. Es negribu atgriezties pie agrākās sevis. Es negribu būt ne grams no tās sevis, kas bija pirms šī gada maija. Tas ir vienīgais, ko es par sevi zinu droši. Un tomēr man ļoti bail par to sevi, kas ir palikusi pāri (pēc visa). Man ir ļoti bail un es nezinu, ko ar viņu iesākt. Es aizvien ceru, ka kāds viņu izglābs, bet neizglābs jau, esmu taču gana veca, lai būtu to apguvusi, lai saostu lūzuma punktus jau pa gabalu, lai zinātu, ka tieši šajā mirklī es stāvu starp tektoniskajām plātnēm. Ir pats piemērotākais laiks manā dzīvē, lai vienreiz izbeigtos (vai aizbrauktu neatskatoties), nekad brīdis vēl nav bijis tik atbilstošs. Viss šķiet tik nobeigts pēkšņi. Tevis man vairs nepietrūkst un nepietrūks. Un tomēr es aizvien vēl esmu šeit. Elpu aizturējusi, gaidu negaisu. Vējš uz perona atnes kāda mīļākā smaržas, es pēkšņi atceros viņa ķermeni un balsi, un savu ķermeni, atceros, ka tas vēl eksistē un turpinās eksistēt, šis ķermenis. Kā tāds izmests konfekšu papīriņš. Šī man mūžam tik svešā čaula, kaut kādā ziņā tik absolūti nesavienojamā ar mani pašu. Viss šis smagums un gadi. Daudz kas no tā visdrīzāk ir pārpratums. Kā negaisi, kuri nāk un aiziet garām, izvēlas citu debespusi. Un pāri paliek vienkārši klusums.