09:32 am
Un tad vēl ir tā karaļvalsts, pa kuru es katru rītu eju uz darbu. Tā ir karaļvalsts, kurā es aiztriecu dievu ellē un piedraudu nekad vairs nesarunāties. Tā ir karaļvalsts, kur man pretī nāk balināta pusmūža sieviete ar 20 liekiem kilogramiem un smēķē tievu, garu cigareti, un viņas acis ir izteikti ievilktas sejā ar melnu zīmuli, un šorīt viņa ir pati skaistākā sieviete izplatījumā. Un vīrietis, kas uz velosipēda brauc viņai aiz muguras. Un sētniece. Tā ir karaļvalsts, kur uzziedējusi dzīve vulgaris tik krāšņiem ziediem un reibinošu smaržu, ka es aizmirstu visu citu. Es aizmirstu sapņot un bēdāties, es aizmirstu visas savas neatrisinātās skumjas. Jo šajā karaļvalstī nav žēlastības, te mēs visi aiztriecam dievu pie velna, graužam saulespuķu sēklas, pieejam pie bankomāta un sev aiz mugutras ieraugām vīrieti bez vienas kājas, te ir aklie, kas tausta sev ceļu ar baltiem spieķiem, un citi kroplie un ievainotie, un te nav vietas kaprīzēm vai cēliem sapņiem, te ir tikai tas, ko dzīve devusi, bet tas, ko tā noskaudusi, tas no fotogrāfijas tiek izgriezts, to mēs nepieminam.
04:10 pm
Šodien klusums draud ieplēst manu galvaskausu. Darbā jūtos kā priekšpēdējais cilvēks izplatījumā, it kā visi citi būtu izzuduši, varbūt pat pasaule izmirusi. Aiz loga gan ir vējš un cilvēkrēgi, kas aizslīd ar saviem iepirkumu maisiņiem, tomēr virzības trūkums ir tik izteikts, ka gandrīz saožams gaisā ar spēcīgu un kodīgu aromātu. Es jūku prātā. Neskaidras, tādas kā neartikulētas domas galvā niez tik ļoti, ka gribas pakasīt ar nagiem, bet nevar tik klāt. Mjā, vasara, pēcpusdiena, bezjēdzība. Postošā trīsvienība. Droši vien ārā ir arī svelme. Es nezinu, bet nojaušu.
04:21 pm
Es aizvien pārāk nopietni sevi uztveru. Visas sīkākās nianses manā pusizjukušajā putna ligzdiņā, ko es saucu par dzīvi. Visas tās spalvas un zaru kumšķi, sūnas un izkaltuši zāles stiebri, uz to visu nelabuma brīžos vienkārši vajag pskatīties no cita leņķa, vai pamainīt kaut ko pinumā, kaut vissīkāko detaļu. Tad atkal ir iespējams ievilkt elpu. Tomēr tās ir manipulācijas, tikai un vienīgi, tas nav Lielais Risinājums, kuru es gaidu visu mūžu, jo Lielā Risinājuma nemaz nav, tā ir teika, nostāsts, kas saindējis manu domāšanu.
04:48 pm
Bet laiks tikmēr iet prom no mums, šausmīgi ātri laiks vienkārši evakuējas, un drīz būs par vēlu Visam, jau ir par vēlu Visam, neko vairs nevar saglābt, atliks vien dzīvot šo dzīvi kā atirušu piedurkni, tik neērtu un tik noskrandušu.
06:45 pm
Un ir vējš, kas vērpetēm pūš smiltis prom pa ielu un sapūš man pilnas sandales. Kaut kur draudīgi tuvojas negaiss, un pilsēta pēkšņi liekas bēgam prom pati no sevis. It kā lai nepiedzīvotu dusmas, aizmūk autobusi un mašīnas, un smēķējošas meitenes, ietinušās kodīgos dūmos. Un dzīve ir skaista savā reibinošajā tukšībā. Dienās, kad man nekur nav jābūt un es nevienam neesmu vajadzīga, es izzūdu. Brīdī, pirms noiet pa burbuli, es ievelku elpu un izbaudu nekā neesamības skaidrību. Tad es pazūdu zem ūdens tieši iekšā vienaldzības jūrā. Ir kaut kas patīkams visā tajā, kas biedē. Es negribu atgriezties pie agrākās sevis. Es negribu būt ne grams no tās sevis, kas bija pirms šī gada maija. Tas ir vienīgais, ko es par sevi zinu droši. Un tomēr man ļoti bail par to sevi, kas ir palikusi pāri (pēc visa). Man ir ļoti bail un es nezinu, ko ar viņu iesākt. Es aizvien ceru, ka kāds viņu izglābs, bet neizglābs jau, esmu taču gana veca, lai būtu to apguvusi, lai saostu lūzuma punktus jau pa gabalu, lai zinātu, ka tieši šajā mirklī es stāvu starp tektoniskajām plātnēm. Ir pats piemērotākais laiks manā dzīvē, lai vienreiz izbeigtos (vai aizbrauktu neatskatoties), nekad brīdis vēl nav bijis tik atbilstošs. Viss šķiet tik nobeigts pēkšņi. Tevis man vairs nepietrūkst un nepietrūks. Un tomēr es aizvien vēl esmu šeit. Elpu aizturējusi, gaidu negaisu. Vējš uz perona atnes kāda mīļākā smaržas, es pēkšņi atceros viņa ķermeni un balsi, un savu ķermeni, atceros, ka tas vēl eksistē un turpinās eksistēt, šis ķermenis. Kā tāds izmests konfekšu papīriņš. Šī man mūžam tik svešā čaula, kaut kādā ziņā tik absolūti nesavienojamā ar mani pašu. Viss šis smagums un gadi. Daudz kas no tā visdrīzāk ir pārpratums. Kā negaisi, kuri nāk un aiziet garām, izvēlas citu debespusi. Un pāri paliek vienkārši klusums.