nothing but the sky

sapņotāji

4/18/14 12:01 am - [info]ripp

turpinot rubriku "mana pirmā reize" jāziņo, ka šo brīdi bija jāgaida 5 mēneši ar mazu astīti. gandrīz pusgads. šovakar es trāpīju uz alko reidu un pirmo reizi mūžā pūtu policista sniegtajā trubiņā. vispār gandrīz vai ne sveiki, ne arī attā. iepūtiet, varat braukt.

4/17/14 11:05 pm - [info]planeeta

pēc lekcijas pasākuma moderators izņēma puķu pušķi no vienīgās vāzes, kura atradās uz skatuves un pasniedza man.
Es biju pirmā runātāja... tur palika tukšs trauks ar sažūpotu viegli miglainu ūdeni
Puķes palūdzu ielikt vāzē bārā, kamēr ēdu un sagremoju pēdējo dienu notikumus
Tur arī aizmirsu tos...
ceru, ka Kāds tos vakara gaitā izņēma no vāzes un pasniedza Kādai

Tāds pozitīvais loks sanāktu.

4/17/14 07:50 pm - [info]krii

Šis ir tieši tāds vakars, kad līdz tumsiņai sētā jālec gumijas, jāmācās braukt ar skrituļdēli, ar siekalām jāberž nost smiltis no nobrāztām plaukstām un jāsaplēš jaka, rāpjoties uz šķūnīša jumta.
Nevajadzēja tik ļoti gribēt izaugt.

4/17/14 07:25 pm - [info]alefs

Iemīļotajā mazveikalā pēc manis rindā stāvējusī pircēja mēģināja tikt cauri ar Maksimas klienta karti. Nesanāca. Tā jau ir, visi nevar būt Čaks Noriss.

Bet man, bet man — man pie kases uzdāvināja jo-jo. Izrādījās, ka pienākas šokolādes pircējiem. Tas tak vairs nav veikals, bet Disnejlenda kaut kāda.

Man nekad nav bijis īsta jo-jo. Kad bērnībā bija šī mode, es nebiju gana stilīgs un pat nezināju, kur tādus var nopirkt. Darbmācības nodarbībā no koka gabala uzvirpoju pats, taču kaut kā šī rotaļa neaizgāja. Tāpēc šis priekšmets kādu laiku tā arī mētājās apkārt, kamēr nomētājās. Turpretim tagad šķiet tāds jauks pseidoanahronisms.

Labāk gan būtu jo-jo dāvinājuši, teiksim, plastmasas alus pircējiem. Kas zina, nedēļu vēlāk rajona veči, sēžot pavasara saulītē, rīkotu sacensības.

4/17/14 04:59 pm - [info]pelnufeja

Es, protams, esmu ļoti mācījusies, ka tas, kā pret tevi izturas, ir lielā mērā atkarīgs no tā, kādu attieksmi tu pret sevi sagaidi, un, galu galā un vissvarīgāk, kā tu pats izturies pret citiem cilvēkiem (es labi apzinos, ka pati arī neesmu bijusi pats "atsaucīgākais" cilvēks uz planētas), tomēr ir kaut kādas lietas, kas cilvēkiem dabiski vai nu piemīt vai nepiemīt un ko, šķiet, nevar iemācīties, jo tā nav "es zinu, ka tā ir pareizi" attieksme, kas man liek justies gana brīvi, lai pēc pirmā fotogrāfēšanās mēģinājuma aizskrietu pie monitora un apskatītu bildi tik tuvu, cik man vajadzīgs, lai puslīdz saprastu, kāda tā ir, tas tā ir tāpēc, ka otrs mani nevēro ar "ak, dievs, cik drausmīgi, es ceru, ka es neaplipšu, atrodoties ar tevi vienā telpā" sajūtu. To nav iespējams noslēpt, tas ir kā kādā video par darba intervijām – sieviete ratiņkrešlā stāstīja, ka nevienam jau nav jākļūst klaji nepieklājīgam, tu vienkārši jūti, kā telpā ap tevi izmainās atmosfēra.

4/17/14 05:09 pm - [info]tikko_pamodos - acis darba izbijās, rokas darba izbijās un viss ir viens liels izbijās

Kā jūs tiekat galā ar nenormālu stresa sajūtu, kad tikko beigusies liela slodze ar vēl lielāku atbildību vairāku dienu garumā? Es nesaprotu, kas man jādara, lai pārstātu trīcēt rokas un atgrieztos normāls miegs.

4/17/14 03:58 pm - [info]pelnufeja

Pilsonības un migrācijas dienestā ir tā, ka tu, sēžot un gaidot vairākas stundas, esi paguvis palasīt (gan ne daudz, jo man troksnis un atspīdumi no loga traucēja), apspriest pilsonības un nepilsoņu situācijas jautājumus, izbesīties, piedzīvot, kā citi apmeklētāji, kas arī uzskata, ka šīs rindas ir mākslīgi veidotas un nejēdzīgas, izgāž dusmas uz uzziņu darbiniecēm un aizsūtīt savu līdznācēju pēc zefīriem, tāpēc, kad neilgi pirms darbalaika beigām - pēkšņi negaidīti ātri pienāk tavs cipars, tu esi apjucis un sāc satraukties, vai tev gadījumā nav šokolades ūsas un vai tu vispār atceries, kāpēc esi atnācis. Bet vispār, man liekas, ka nav nemaz slikti, lai cik tas arī neliktos absurdi, reizēm tādās rindās pasēdēt, lai mācītos trenēt pacietību un miera un drošības sajūtu vidēs, kas mani pēc būtības diezgan satrauc.
Ja dāma, ar kuru es runāju pa telefonu, izklausījās tā, it kā viņai kāds būtu nomiris vai arī viņa būtu atlaista no darba, jo tonis bija "ko tu man piepisies ar saviem sūda jautājunmiem", tad darbiniece pie pases noformēšanas bija tāda, kam es nestu konfektes (mēs ar L kaut kad runājām, ka vajadzētu testa nolūkos staigāt pa dažādām iestādēm un čekot reakcijas - nejaukiem darbiniekiem stāstīt, ka nav forši pret cilvēkiem, kam ir kādas veselības problēmas, izturēties nepieklājīgi, savukārt jaukajiem darbiniekm pateikt paldies un dāvināt konfektes). Es nevienā brīdī pilnīgi nemaz nejutos slikti (kaut arī viņai bija jūtami personiska attieksme pret to, ka es neizmantoju viņas doto iespēju saķemmēt matus, vienk. sapratu ka man atkal ir acu samiegšanās problēma zipspusdzes dēļ, un nav tur ko daudz noņemties – pase ir pase, smukas bildes man būs citur), viņa man nolasīja priekšā visu, ko es pati nevarēju izlasīt, un sapratusi, ka tas būs vajadzīgs, nekā nemainīja savu izturešanās veidu pret mani, un uz pārējiem jautājumiem atbildēja pilnīgi normāli, nevis ar "man ir aizdomas, ka tu tāpat neko nesaproti" noskaņu. Tā jau it, kā būtu jābūt vienmēr, bet tā nav gandrīz nekad, diemžēl, tāpēc šis liek justies gandrīz sajūsminātam un pacilāti laimģam, kas gan, protams, kopumā ir ļoti labi – novērtēt “mazās” lietas (gan jau ne tāpat vien es esmu šādā situācijā).
Tā kā tagad ir visas tās brīvdienas, gan nācās secināt, ka es nevaru gaidīt parasto laiku, kas sanāk ilgāk nekā parasti, tāpēc pārvarēju savu skopumu un panikošanu par naudu un nolēmu izvēlēties trīs darbadienu varinatu, galu galā man par to ir jāmaksā tikai puse.
Šīs iestādes numuriņu sistēma man ir mazliet vairāk pieejama, nekā parasti, jo nav raustīgie cipari, kurus man ir grūti izlasīt arī, ja es esmu tuvu, bet tāpat visu laiku čekot tos ciparus ir baigi grūti un arī tikt pie pareizā cipara “visai” sarežģīti, turklāt divas stundas stāvēt pie monitora nav gluži manas dzīves lielākais sapnis, es domāju, ka viņiem vajadzētu skaļruņu sistēmu – tas gan varētu traucēt tiem, kas grib lasīt, bet nu tur kopumā ir diezgan liels troksnis, tā kā lasīt tāpat var tikai tie, kam nekas netraucē, man bija par skaļu.

4/17/14 04:19 pm - [info]klusais_okeans

Vakarnakt piedzīvoju ļoti baisu sapni. Skumju un vientulības sajūta līdz fizisku sāpju mērogam, savā spilgtumā tā pārspēja pārējos sapņotos notikumus. Sapņa beigās staigāju pa nepazīstamiem dzīvokļiem, izlikdamās, ka kaut kur esmu satikusi šos nepazīstamos cilvēkus - tikai lai kāds ar mani kaut vai uz brīdi aprunātos un pabūtu blakus. Baisi.

Ar līdzīgu sajūtu pamodos un nodzīvoju visu dienu līdz pat teātra izrādei, kas beidzot izgaiņāja apokaliptisko noskaņojumu.

4/17/14 02:07 pm - [info]methodrone

praats vienmeer pakaapjas trepiiti augstaak un stoiciski pasaka nee, katru reizi, kad sirds ierauga ko jaunu, apburoshu, un grib nogrimt mistiskaas dziilees, paraujot liidzi visu. tad es vienmeer sajuutos kaa iists cilveeks. vienmeer vajag atcereeties, ka virpuljaina simple dog dziivoshana ir esteetiska iluuzija, ko driikst atljauties tikai neatraujoties no apzinjas. vienmeer jaakaldina apzinjas konstrukcijas, kas nes mieru un postmodernisku goodness. vienmeer palikt modram, un nepadoties miega paraliizei. mind winning over matter 4ever <3

4/17/14 02:06 pm - [info]unintended

vakar pēc 7 gadu neredzēšanās satiku Sharoni un paliku viņas pusmiljonu vērtajā mājā Londonā. Viss bija kā agrāk,rsu laikos. Un tagad sēžu Džeimija Olivera restorānā lidostā ar ielūgumu uz Sharoni kāzām 30.decembrī Šrilankā,un man vēderā plosās tauriņi,kā gribas tur būt. divas stundas līdz Amsterdamai.

4/17/14 02:55 pm - [info]neraate

protams, ka mums vienmēr pārmet, ka nelaikā maksā, ka citi kavē maksājumus etc. šodien visi jau aizgājuši, īri vairs nevaru samaksāt. īsā diena redziet. uzlikt paziņojumu jau nevarēja
kaitina mani tie bābieši

4/17/14 01:17 pm - [info]mufs

šodien šausmīgs slinkums.
varētu iet izlīdzināt pēdējos melnzemes pleķus un sasēt pēdējo zāles sēklu. vispār vajadzētu arī to visu aplaistīt.
bet sēžu un lasu cibā svešu dzīvju vecus ierakstus - turu roku veļasmašīnai,lai labāk mazgājas drēbes, nuja.

šodien ejam pie bērna galvas daktera saņemt pusgada atskaiti, vajadzētu vismaz atberzt melnos nagus.

4/17/14 09:28 am - [info]ripp

bērns aizvests uz dārziņu, vīrs uz lidostu, beidzot varēs pagulēt.
pēc aizvakarnakts 5h miega, vakarnaktī vienos, pēc tam, kad biju nogulējusi nepilnu pusotru h, kad mazā trūkās augšā un pavadīja stundu te raudot, te bezgalīgi atkārtojot "nav nav nav nav nav..." mana nervu sistēma pateica "es tā nespēlējos". šausmīgi gribējās vemt, nekontrolējami nāca raudiens un gribējās triekt pret sienu vai nu sevi vai bērnu. par laimi pagāja arī šī garā stunda un tagad es beidzot, beidzot varu pagulēt.

4/17/14 06:44 am - [info]anna_alendorfa - 1918. gada 9. februāris, piektdiena

No rīta stipri sniga, bet pārējo dienu jauks, maigs laiks.
Pamodos 6½, un līdz 8½ rakstīju referātu. Pēc nodarbībām ar zēniem atkal referāts un stunda pie Fedosoviem. Miša apslimis, tāpēc nodarbojos tikai ar Musju, taču ne pilnu stundu.
Pie Ļenas atkal nomācoši, jo viņa atkal ļoti nospiestā garastāvoklī un nemitīgi raud. Pēc pusdienām nekādi nespēju viņu atstāt vienu, tāpēc krietni nokavēju kursus. Tiku uz kreivu literatūras vēsturi un krievu valodas vēsturi, jauki izpļāpājos ar kursistēm.
Jā! Kursi ir vienīgais prieks manā dzīvē, savukārt ikdiena ir kaut kas šausmīgs.
Māmiņa atgriezās no Ļenas tikai pirms deviņiem, nomocījusies un neomā: izrādās, Ļena pēc manas aiziešanas nepārtraukti raudājusi, māmiņa nav spējusi uz to skatīties. Bez tam ieradies Vas.Vas. ar sliktām ziņām no ģimnāzijas: visi sūdzas par Vasju, ka viņš uzvedoties neizturami. Ak, Kungs! Kāds gan tas ir apgrūtinājums: gan mācās viņš slikti, gan uzvedas šausmīgi, kas gan ar viņu būs tālāk?!! Man ap sirdi tāds bezcerīgums, ka nezinu kur dēties no skumjām, kas pārņēmušas. Kungs, palīdzi!!!

4/16/14 11:01 pm - [info]az

es tevi ļoti mīlu. paldies par visu.

4/16/14 10:57 pm - [info]az

es tā sevī jūtu, cik ļoti esmu mainījusies dzīves laikā, un man liels prieks. no baiļu un naida bērna izaudzis pateicīgs un priecīgs cilvēks. nekas no tā nebija manā dabā, to visu es paņēmu no citiem cilvēkiem. iemācījos.

4/16/14 10:43 pm - [info]pelnufeja - harmonija un līdzsvars

Tikko gribēju ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt, ka pasaule varbūt tomēr ir diezgan ideāla, jo es atradu zefīrus un cepumus, par kuriem nebiju zinājusi (turklāt, es šodien nopirku ļoti garšīgu tēju un vēl šokolādi un bulciņas), bet pēc pēc pāris sekundēm es mēģināju pagriezt virtuves krānu, un tas vienk. nolūza - pasaule ir ļoti harmoniska, viss ir līdzsvarā, manuprāt.

4/16/14 10:15 pm - [info]pelnufeja

Šovakar sēžu ar Dž pie jūras un vēroju saulrietu. Jo siltāki vakari, jo vairāk cilvēku. Pastaigas man tik ļoti palīdz - staigāju vairākas stundas katru vakaru, nekad dzīvē neesmu tik daudz staigājusi, un tam ir kaut kāds gandrīz terapeitisks efekts; ejot izdomāju ļoti daudzas lietas, arī grūtas un sāpīgas, bet nekas no tā visa neliekas nepārvarams. Droši vien pēdējā laika trauksme saistīta lielā mērā ar to, ka jau ir pavasara vidus, vairs nav ziema un tumsa, kurā slēpties. Nogaidīšanas laiks pamazām tuvojas beigām. Un pa šo laiku viss nav paguvis sadzīt, un tagad tas ir tik skaidri redzams, kā sīki pušumi uz rokām, kas, darot visikdienišķākās lietas, mēdz nejauki smelgt. Un, jā man, protams, gribētos kaut kādas drošības barjeras, zināt, ka, ja kādā brīdī kļūs par bailīgu, noteikti būs, pie kā turēties, bet šī nav ideālā pasaule, visus celiņus neklāj baltas un rozā šuves.

4/16/14 09:43 pm - [info]krii

Pagājušonedēļ tapu sentimentāla divu Feisbukā izlasītu stāstu dēļ.
Neviens no tiem īsti nevarētu būt par mani, un tomēr tie ir arī par mani, ja atmet biogrāfiskas detaļas.

Tas viens: https://www.facebook.com/jana.vagner/posts/756665864385991?stream_ref=10
Un tas otrs: https://www.facebook.com/jana.vagner/posts/764147393637838?stream_ref=10

pagari un krieviski gan.

4/16/14 09:22 pm - [info]az

vakar sēdēju daugavas akmeņos. garām gāja sieviete. prasīja, vai viss labi. vai es nedomāju peldēt. tad es smējos tik skaļi un laimīgi kā tikai bērnībā varbūt. tagad ieraudzīju tavas acis svešas sievietes sejā un apraudājos tajā pat vietā, kur vēl pirms mirkļa domāju uztīt cigāru.
Powered by Sviesta Ciba