nothing but the sky

sapņotāji

3/30/15 03:10 pm - [info]sirena

kāpēc neviens nepateica ka mākoņi no augšas izskatās kā kadri no tarkovska solaris?

3/30/15 02:01 pm - [info]saldumi

Mani tik ļoti pārsteidz sarunas ar tele2 darbiniekiem, kuri mēdz zvanīt un izteikt savu izbrīnu par to, ka es izmantoju tarifu plānu, kurā nav iekļauta maksa par internetu: es, protams, nespecifizēju, ka izmantot internetu telefonā man ir šausmīgi neērti, bet pat bez tā - man tas tomēr šķiet nedaudz dīvainmi - vai tiešām ir tā, ka, ja tu jūties pilnīgi ok, ārpus mājām nečekojot internetu, vai tas tiešām jau ir kaut kas tik dīvains?

Man gan noderētu kartes, bet es neesmu pārliecināta, ka varētu visu, neko neredzot, uz ielas tur sarakstīt un tad balss man stāstītu, kur man jāiet - es pieļauju, ka to var, bet es, protams, nezinu, kā to darīt, tā kā man šobrīd pēc interneta ārpus telpām nav nekādas nepieciešamības.

3/30/15 01:15 pm - [info]feita_kleita - Ja tas nav mīļi, tad kas ir?

Uzvelk man savu silto darba jaku, aizvelk rāvējslēdzēju, sakārto šalli un sajūtos silti mīlēta kā bērnībā.
Paijā man matus, pieri, ausi. Tā pat vien, bez mājiena uz seksu, vienkārši sirdssiltumam.

"Zelta zivtiņa jātur cieši, lai neaizslīd."
Tags:

3/30/15 11:35 am - [info]mufs

Tu esi patiešām nopietni nolicies slims,ja mēneša laikā esi izķopsējis uz kakla visu kampareļļas pudelīti.
Tags:

3/30/15 04:58 am - [info]ulvs

Kurš no visiem tagad izskatās visapjukušākais.

3/30/15 12:35 am - [info]planeeta

Vispār tas ir šausmīgi - tikties ar kādu un pēc tam nespēt izšķirties no viņa - a ja nu viņš lidmašīnu ietrieks kalnos?

3/29/15 11:42 pm - [info]saldumi

Es pēdējās r.p. lekcijas sakarā atkal sāku domāt par savu attieksmi pret nāvi un justies ļoti savādi, jo man arvien vairāk ir tāda sajūta, ka vai nu manā sajūtā par nāvi kaut kas galīgi nav ok, vai arī lielākā daļa pasaules nāvi uztver neadekvāti nopietni.
Bet ok - mani privāti ir skārušas tikai mājdzīvnieku nāves, tāpēc es varbūt vispār neesmu adekvāta par nāvi un savām sajūtām un nostājām tās sakarā spriest, lai gan - mans suns man bija tikpat mīļš kā man mīļie cilvēki.
Vienkārši man ir grūti saprast, ka nāve tiek uztverta kā kaut kas biedējošs un tāds, kā "neizprotamība" raisa bailes un paniku. Man šķiet, ka, ja runa ir par mīļu cilvēku/zvēru nāvēm, tad nāve vienkārši ļoti, ļoti sāp. Un sāp tieši tas neatgriezeniskums - nāve ir izplēsusi no tavas realitātes to, ko tu mīlēji, ko tu mīli joprojām, man šķiet, pāris dienas pēc tam, kad nomira suns, es rakstīju šeit, ka esmu vannasistabā uz veļas groza atradusi dvieli, ar ko vienā no pēdējām dienām slaucīju suņa kažoku, jo ārā lija, un es izmisīgi cerēju, ka tas joprojām smaržos pēc Dž kažoka, un es varēšu vēl īsu mirkli sajusties tā, ka viņš tepat ir, bet no tā dvieļa, kad to paņēmu, izbira smiltis, bet citādi tas smaržoja pēc tīras veļas un nekā cita, un tas bija tik, tik briesmīgi.
Suņa sakarā es arī nezinu, vai man viss konteksts nelikās briesmīgāks par pašu nāves faktu, plus, es arī zināju, ka tas notiks, un it kā varēju sagatavoties.
Bet jā - arī tad, kad es izmisīgi raudāju uz grīdas (un tā bija bieži) un man likās, ka es varētu nomirt aiz tā, cik ļoti man sāp, kaut kāda manis daļa ļoti racionāli zināja, ka šis pāries: ja vien es ļaušu sev to piedzīvot un bēdāties, tad man pamazām kļūs vieglāk. Es jau tad biju droša, ka tas tā nesāpēs vienmēr.
Bet jā - man liekas, nāve ir kā iešana pie zobārsta - tas ir bailīgi un sāpīgi, un reizēm neizbēgami, un, jā, es piekrītu, mazliet šausmīgi - bet tas arī atkarīgs lielā mērā no mūsu dramatizēšanas prasmēm un tendencēm, bet tas nav "uz visiem laikiem". Es domāju to, kā tas liek justies, nevis pašu nomiršanas faktu, protams.
Var jau būt, ka es tiešām esmu kaut kāda defektīva vai arī man tiešām ir aspergers vai citi gļuki, bet man nāve neliekas nemaz nekas tik pārmērīgi baiss un biedējošs, un neizprotams, un vēl visāds briesmīgs, izņemot tās sāpes - un te es domāju gan iespējamas fiziskas sāpes, no kurām gan man ir šausmīgi bail, gan sēras un bēdas, bet citādi man nāve liekas kaut kas galīgs, un kaut kādā ziņā pat mierinošs - tādā nozīmē, ka tas ir kaut kas pabeigts un noslēdzies. Un man nenāk ne prātā raizēties, ka ar Dž varētu būt noticis kaut kas slikts vai ka ar mani varētu notikt kaut kas slikts. Protams, bērnībā man bija bail no elles un spokiem, un, sazin, kā vēl ne, bet es uzskatu, ka tā ir manas mātes un tā nenormālā mācītāja vaina.

Man vienkārši šķiet, ka nāve ir dabiska, jo īpaši tad, ja nav iesaistīti ētiskas dabas jautājumi (nu, tur aborts, iemidzināšana, slepkavība utt). Cilvēks var nomirt jebkurā brīdī, bet tas taču nav tik svarīgi. Dzīve ir svarīga.

Nu, labi, bet mans gļuks ir fiziskas sāpes - manas lielākās bailes ever.

3/29/15 11:20 pm - [info]saldumi - draugu novērojumi

"bet mēs pēdejoreiz runājam par to, ka Tev nesanāk dzīvot vienkārši. Nu, nesanāk un viss."

3/29/15 09:48 pm - [info]krii - Tiklības kareivjiem patiks

Irānas TV sporta kanāls.

3/29/15 09:20 pm - [info]saldumi

[info]saccharomyces man šorīt izstāstīja savu sapni, un vienā no tā epizodēm no meža iznāca stirna, kura bija apkārusies ar visādām lietām, es tās ātri vien nodēvēju par "visādiem bling-bling". Kad stirna esot grasījusies iet atpakaļ mežā, tad tai tas neesot izdevies, jo visi tie bling-bling esot traucējuši. Tad es jautāju, vai, viņasprāt, viņa varētu būt redzējusi tādu tēlu, jo mēs nesen skatījāmies filmu par Āfriku, kur viens džeks bija nokāries ar, manā interpretācijā, visādiem sūdiem, viņa atbildēja, ka nezina, un sāka stāstīt par to, ka tie bling-bling stirnai varētu būt bijuši statusa simbols līdzīgi kā cilvēkiem dārgas mašīnas un aifoni. Tad es kādu brītiņu padomāju un teicu, ka man šķiet, ka būtu bijis ērtāk, ja stirna par savu statusa simbolu būtu izvēlējusies aifonu, nevis karekļus, jo tas netraucētu ieiet atpakaļ mežā.

3/29/15 09:12 pm - [info]chimera

dzērves, zaķu kakas, pērnās brūklenes.

3/29/15 03:59 pm - [info]mufs - pusķ vsjegdā būģet solnce

nevaru izturēt šito pelēcību.
tāpēc ir trīs dienā un es dzeru viskiju.

stulbi ir tas,ka biju sataisījusies iet uz Kuršiem pēc naža, bet vot man ir neērti iet uz veikalu neskaidrā.
lai gan laikam būtu jābūt neērti par pašu būšanu neskaidrā.

3/29/15 11:12 am - [info]klusais_okeans - prokrastinācijas piezīmes

Jo ilgāk kaut ko novilcini, jo vairāk šķiet, ka tā paveikšanai ir paredzēts kāds mistisks "īstais brīdis", kurā arvien vairāk baidies "netrāpīt".

3/29/15 08:41 am - [info]neraate

nu ko - priecīgas! to whom it may concearn - patiesi augšāmcēlies!

būšu atpakaļ pēc kādām nedēļām divām. bučiki bučiki laski laski

3/28/15 11:02 pm - [info]feita_kleita - Pietiek dzert,

jāsāk dzīvot!

Vakar bija traki traki, šodien slikti. Dejas nebija, bet bija ļoti pacietīgs un mīļš E. Varbūt mēs brīžiem nesaprotamies (bez varbūt), bet viņš līdz šim vienīgais ir spējis mani savāk un neļauj histērijā mesties prom ielās. Sagrābj savās stiprajās lielajās rokās un tur.
Visvairāk tomēr ir labi.

3/28/15 08:49 pm - [info]krii

Izskatās, ka esmu nomērdējusi savu efeju. Jūtos ļoti bēdīga un vainīga.

3/28/15 08:36 pm - [info]krii

Kurš skrējiena posms sestdienas vakarā ir visgrūtākais? Pareizi - treniņtērpa uzvilkšana.

3/28/15 07:29 pm - [info]saldumi

Es bieži apmaldos, un man ir grūti atrast visādas vietas, un, ja eju pie cilvēkiem ciemos, man parasti vajag nākt pretī (reizēm pat vēl kādu laiku, ne tikai pirmajā reizē, jo es arī vietas slikti iegaumēju), tāpēc tad, kad jau otrais cilvēks, braucot pie manis ciemos (zinot, kurā virzienā es dzīvoju), iekāpj transportā uz otru pusi, tas ir diezgan ļoti mierinoši.

3/28/15 03:40 pm - [info]chimera

pārstiepts vai ieplīsis kaut kāds krūšu muskulis, lol, saka traumpunkts

3/28/15 01:18 pm - [info]saldumi

Runājot par laligabas nomināciju, tas ir apmēram tikpat dīvaini, kā bija tad, kad iznāca grāmata - tādā nozīmē, ka ir visi tie iepriekšpieņēmumi par to, kā tas būs (īpaši tad, ja tu jau diezgan ilgu laiku zini, ka šis ir tāds punkts, kurā tu kādreiz dzīvē, visticamāk, nonāksi), ir priekšstati par to, kā tam būtu jābūt, kā būtu jāreaģē, galu galā, kā būtu jājūtas, un tas, kā viss ir patiesībā, parasti neatbilst tam priekšstatam, kurš visu laiku kaut kur apziņā ir dzīvojis. Piemēram, tagad, kad ir tik daudz visādu citu lietu un pienākumu, kaut kad vēlu naktī, ejot gulēt, ir sev gluži racionāli jāpasaka, bet par šo es drīkstu būt vienkārši priecīga, un no tā prieka var izslēgt visu pārējo, ar ko ir jātiek galā vai par ko es raizējos un domāju. Un kaut kā tā bija arī, piemēram, ar grāmatas atvēršanu, kas beigu beigās bija lieliska, kaut arī ļoti citāda, nekā es biju domājusi - bija tik daudz praktisku lietu, par kurām tā visa sakarā domāt, ka priecāšanās un "svētku sajūta" bija gandrīz apzināti "jāaktivizē". Sazin, varbūt šis arī nozīmē būšanu pieaugušam - saprast, ka aiz visām tām priecīgajam lietām lielākoties ir daudz visādu uzdevumu, kas jāpaveic, bet tajā pašā laikā spēt paturēt prātā, ka priecāties par savu dzīvi ir svarīgi, un ka tā nav visam pārējam pākārtota parādība, nu, vismaz tai tādai nevajadzētu būt.
Vēl ir jocīgi, ka grāmata iznāca vasarā - un kopš vasaras ir pagājusi vesela mūžība un tik daudz ir noticis, un viss ir tik ļoti citādāk.

Par to, ka viss ir citādāk, nekā tu iztēlojies - tieši ar to dzīve laikam ir tik lieliska, ar neļaušanos tikt paredzētai un iepriekš iestudētai, atceroties sen, sen lasītu Ingas Ābeles stāstu: "īstenība ir labāka par jebkuru sapni".
Powered by Sviesta Ciba