nothing but the sky

sapņotāji

8/29/16 07:16 pm - [info]methodrone

sedeeju uz solinja teikas pieturaa, gaidot autobusu uz Limbazi, mani paarnjeema atbriivojoshs mieriigums. cilveeki gaaja pa trotuaari, koki sleejaas, mashiinas brauca viena peec otras, gaiss bija preciizaa elpas un aadas temperatuuraa, veejinjsh zhuuzhoja. un es kaa trusiitis seezhu uz koka solinja blakus vecai tantiitei, kas ar sevi mazliet runaajas, un es peekshnji esmu visam apakshaa, visiem lenjkjiem un perspektiivaam un variantiem un veelmeem un neveelmeem. jaa es ticu, ka var uziet fundamentaalu liimeni, kas savieno visus apstaakljus un vietas un cilveekus un konceptus un emocijas, un tajaa apaksheejaa (bet labaaks apziimeejums) liimenii briivi paarvietoties kaa miikstam, pazemiigam trusiitim, kura kazhocinjsh ir tik pat maigs un pakljaaviigs kaa vasaras veejinjsh.

ir svariigi, lai cilveeki iespeej droshi pateikt, jaa bet tagad es zinu un domaaju shaadi, kas ir labaak un integreetaak un informeetaak, un pagaatnes konceptiem paar mani vairs nav varas.
katru dienu cilveeks var celties un velties un pazinjot sev, ka vinjsh ir citaadaaks, jo vinjsh ir ieguvis papildus veelvienu aci, ar ko skatiities un redzeet labaak. vinjam tagad ir daudz acis un kraajas aizvien vairaak, ar ko saskatot un redzot atmaskot maldus un maldus, un panjemt maldus un paarveerst tos ornamenaalos realitaates analiitiskaas izpratnes audeklos. shaadi katra aizgaajusii diena nav vairs vergturis, bet gan veel viens bagaatiigs sapratnes audekls, ko pievienot savai kolekcijai. un shaadam cilveekam nav zheel savus audeklus daavinaat sveshiniekiem un draugiem, ja tiem taadi noder vai patiik, njemiet visi, kam vajag. nav zheel shaadus audeklus sadedzinaat siltumam vai pazaudeet, jo tik cik buus dienas, tik jauni audekli.

8/29/16 04:09 pm - [info]deloveja_kundze

nu jau sāk likties, ka Baltijas pērles un Riga IFF publicitātes materiālu gaumes/bezgaumības robežas varētu salīdzināt kādā antropoloģiskā pētījumā, jo rodas iespaids, ka starp abiem festivāliem ir gaismas gadi starpā.

un laikam visvairāk Baltijas pērles katalogā man patīk tas, ka tur ir tāds anonīms ''Kinomāna komentārs'', par kura izcelsmi nevienam nav ne jausmas.

8/29/16 08:53 am - [info]mufs

atcerieties,es te kautkad ņaudēju,ka man,iespējams,ir utis?

tad tagadiņ man ir blusas, bet ne tkai iedomās, reālās pumpās. nu,vismaz according to interneti,t.sk.cāliselvē, jo man ir tāda taciņa pumpu uz abam rokām. BET mamma saka,ka ja ir blusas,tad jābūt arī blusukakām, vakarrīt neko neatradu,bet iemetu visu gultasveļu mazgāties, uzliku max.gaišu. šõrīt man ir jaunas pumpas, bet nevienas kakas uz palaga.

bet vispār,esmu totālā izmisumā, nelīdz ne pretniezes ziede, ne jods, ne klinģerīšu tinktūra, ne himalaju ziede, es pat pamēgināju Kamistadu,kas ir ar lidokaīnu. šas staigāšu pa sienām kā niez. jā,un klaritīni arī dzeru.

dzīvoju mājā ar smilšainu pagalmu sušķīgu dzīvesveidu ar lopiem jau cik gadus un neviena blusa mums tuvumā nav nākusi. par ko man tagad tā? cik varu manīt, lopiem nekas nekož, bet vīram arī sakosts sāns. nevar tač mums pēkšņi būt takveida alerģija vienam pret otru...

8/28/16 11:59 pm - [info]sirena

Bet es šodien (fonā dramatiska mūzika danDanDAN) peldējos!

8/28/16 11:52 pm - [info]deloveja_kundze

es vispār esmu daudz ko pazaudējusi. lielākoties gan neko nopietni, nu, tur grāmatas, fēni, nagulakas, auskari, lakati un tamlīdzīgi, bet atslēgas, makus un telefonus, par laimi, mazāk.

taču tagad saskaros ar, iespējams, ekstravagantāko kaut kā pazaudēšanu šajā līdzšinējā pazaudētājas karjerā: esmu kaut ko pazaudējusi melnu segas pārvalku, kas man bija mājās. grūti iztēloties, ka kāds viesis pa kluso ir paņēmis no manām mājām prom melnu segas pārvalku, visas jēgpilnās uzglabāšanas vietas esmu pārbaudījusi (un 48 kv.m. nav tik liela telpa, lai lietas iekristu akacī), līdz ar to atliek tikai pieņemt, ka kaķi šo drēbes gabalu ir izlēmuši izmantot citiem nolūkiem un manas prombūtnes laikā laiž pa logu lejā, lai uzceltu augšā draugus.

8/28/16 10:53 pm - [info]ulvs - ieskats manā oh-so-cringeworthy pagātnē

Es agrāk biju tik sasodīti nožēlojami smieklīgs cilvēks, skatoties no šī brīža skatu punkta. Saprotu to, ka, ja ne visi, tad noteikti vairums cilvēku dzīvē ik gadu nonāk pie, ja ne tāda paša, tad ļoti līdzīga secinājuma. Tas notiek cikliski, ik gadu pēc gada, un tad pēc vēlviena gada. Un izbeidzas, šķiet, ar nāvi. Sevis saudzēšanas nolūkā iztēlojos, ka tas ir viens no progresa nosacījumiem. Un tā arī varētu būt, jo pretēji - ja tu ik pēc posma neapzinies, cik ļoti esi sūkājis nēģera pimpi, tad, iespējams, sistēmā ir kļūme, vai arī tu vienkārši neattīsties.

Dievs, es laikam būšu apzināti izdzēsis no atmiņas visas tās humorously cringe-filled a la "Jaunais dzejnieks 2003" tipa pārtijus - esmu tos (vienā brīdī, esot kopā ar, iz citu vārdiem, nu-jau-diezgan-nožēlojamo Signi Pupiņu, kā Simčiks viņu dēvēja, mēs bijām regulāriķi šādos mazkalibra, bieži vien wannabe BETA, pasākumos) apmeklējis, taču atceros tikai šo piesaukto faktu. Un tieši tāpēc šie pasākumi noteikti manī nostiprināja manu tā jau stingro paškritiku, nu, redzot, cik ļoti tās aspektā feilo citi manai cīņu biedri (wahahaha, cīņu biedri, yeah right!). Es nekad neesmu mīlējis salikt kopā dzeju, taču proza ir kas cits. Kas cēlāks. Augstāks. Nākošā attīstības fāze.

Viena maza atkāpīte. Un pirms tās vēlviena - es ar to nelepojos, dies pasarg, taču dzīvē neesmu piepūlējies gandrīz nevienā brīdī, kas man ir prasījis piepūli, es neesmu piepūlējies. Ja vien par piemēru neņem manu fatālistisko nevēlēšanos apmeklēt trenažieru zāli kopā ar senci, kad man bija, nezinu, 14, 15, varbūt pat 16. Tas bija painfully torturous. Taču es to darīju, jo pretēji sencis uz mani dusmojās. Un šīs dusmas bija vispretīgākās, kādas man nācies saņemt no svarīga radinieka puses. Tās, pārtulkojot no "izjūtas" vārdos, izkalusās aptuveni šādi: "Paskaties tak uz sevi, resnais! Tu vēlies tik dirnēt pie tā kompja, spēlēt tās trulās videospēles, turpinot vispārēji regresēt, kamēr tavi vienaudži [mentāla liste ar viņam zināmiem draugu bērniem, kuri ir sportiski, "veiksmīgi", gudri un skaisti] dara lepnus savus vecākus."

Jā, es nekad neesmu darījis lepnus savus vecākus. Varbūt vienīgi tagad - ar mūziku. Taču mani nevar pie tā vainot, jo nekad arī neesmu centies (jau kopš tīņu gadiem dzīvoju ar daļēji destruktīvo apziņu - "es neprasīju, lai tieku radīts šajā pasaulē, tā kā neekspektē pateicību, bet drīzāk esi gatavs uzņemties par savu rīcību atbildību [,lol]"). Saprotams, ka atliek vien nedaudz pacensties, un arī šajā jomā var, kā saka, izspiest kaku "viens-divi".

Rezumējot: lielāko daļu dzīves gan savās, gan vecāku acīs esot "the underdog", es vienkārši izaudzēju biezu ādu. Un attīstīju spēju tuvu izcili melot. Vai šīs spējas man ir nākušas par labu? Faking neatbildēšu uz tik muļķīgu jautājumu.

8/28/16 10:21 pm - [info]ulvs - dzeja, lol (jeb kāpēc dzeja pa lielam sūkā?)

mammai, māsai, sunim, kaķim,
strūklakai un saulessargam
biezputrai un ložmetējam
veltu šo
nevietā
novietoto
objeku

8/28/16 09:40 pm - [info]ulvs

Visu cieņu Lietuvai. Izskatās, ka Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas mūsu kaimiņu neuztver nopietni. Though one could argue - varbūt tieši Latvija ir vienīgā, kas uz visu skatās ļoti reālistiski? Redzot faktu, ka tāpat neviens te negrasās karot. Jūsu viedoklis? 

Īsumā, lai labāk saprastu: Lietuvas armija dabūja 88 jaunus pēdējās paaudzes kājnieku bruņmašīnas Boxer, kas ir paredzētas gan transportam, gan uguns atbalstam, spējot iznīcināt pretinieka vieglo un vidējo bruņutehniku, helihopterus un, protams, cilvēkus u.c. gaļas produktus. Savukārt, Latvija nopirka "bargain" preci - Britu CVRT (combat vehicle reconnasence, tracked) - sešdesmito beigās dizainētu, septiņdesmitajos ražotu, taču nekad nelietotu un uzlabotu līdz mūsdienu standartiem, cik vien tas ir iespējams morāli novecojušai tehnikai - ieliekot termālo/nakts redzamību komandierim, šoferim un lielgabala operatoram (tajos, CVRT aparātos, kas ir aprīkoti ar 30mm lielgabalu, proti, Scimitar vai Scorpion CVRT versijā). Vienkārši izsakoties, tādu CVRT neviena moderna armija nepirktu. Paši briti diezgan strauji septiņdesmitajos saprata, ka šī bruņmašīna nav diezko funkcionāla un sāka dizainēt Warrior bruņmašīnu.

8/28/16 09:19 pm - [info]krii

kviiiīii, lietutiņš, cik jauki! Bija jau ar' pēdējais laiks, citādi peļķes pagalmā gandrīz taisījās uz žūšanu.
Šogad mums būs laba pelējuma raža, vai ne?

8/28/16 07:57 pm - [info]ulvs - meitenes VS sievietes un nevainības zaudēšanas problemātika

Goda vārds, mani joprojām rakstot nomoka viena* problēma(-s). Rakstu to, cerot, ka jūs man palīdzēsiet to atrisināt. Vārdu sakot, es jorpojām nezinu, kad man labāk rakstīt "sieviete" un kad labāk "meitene". Tikko atkal atdūros pret šo manu problēmiņu. Vēlējos uzrakstīt postu par to, kādā manierē man vislabāk patīk pisties ar ēēē, meitenēm?Tipa visas, kuras ir virs 18 ir sieveites? Vai arī visas, kuru, kā koledžzēni saka, celkas ir uzrautas vismaz vienu reizi? Vot, pastāstie man, meiteņsievas, kā tad man, puikam/vīrietim piedien rakstīt? Varbūt tas ir atkarīgs no konteksta, as in, ja lietoju vārdu puikas, tad attiecīgi - meitenes? Burtiski - torture through out my life. It sevišķi, kad pats biju nevainīgs (jeb mana celka nebij uzplēsta) - katru reizi rakstot "meitenes" man bija mazliet, mazliet bail, ka kāds t.s. seksa deģenerāts uzreiz man iebāzīs sejā, ka pats esmu puika, jo nēesmu ievietojis savu erekto dzimumorgānu vagīnā. 

Ja jau atklāti, tad... vairākus gadus - mijā starp bērna kāju un tīņu gadiem -, man bija izveidojies uzskats, ka būtībā jau nav svarīgi, kādā caurumā tu ievieto savu locekli uz x sekundēm ar nolūku zaudēt nevainību. Jo, sasodīts, kāda vispār varēja tolaik būt runa par emocionālo briedumu? Vienīgā asociācija ar seksu bija tāda pati, kā ar dročīšanu - ļoti, ļoti kaifīgi nobeigt, taču šajā gadījumā tā kā tas notiek iekš sievietes, tas ir daudz, daudz baudpilnāk. All in all sīkajiem, manuprāt, mentaļna ir mazāka šķirba (no pun intended) starp cilvēkvagīnu un dzīvniekvagīnu. Bet, nu jā, sīkie arī nesaprot, kāpēc tik būtiski ir zaudēt nevainīgumu. Es pavisam noteikti to sapratu pēdējais no sava bara, jo biju vispuiciskākais (kas ar gadiem, ieturot šo noslieci, varēja pāraugt par kārtīgu vecpuicinieciskumu, ja tā raksta šo vārdu, taču man pietika ar to hārdkōru, ko nodevu, būdams pre-teen gado; enough is enough).

* Patiesībā diezgan daudz problēmas, ja ieskaitam (-am) ortogrāfiju. Redziet, šis ir viens no retajiem aspektiem, ko skolā neizkopu, jo samierinājos ar 6-7 domrakstos/diktātos. Savukārt komatus apguvu, kā piedien, nevis tikai intuitīvi. Tas laikam tāpēc, ka tos tomēr ir vieglāk apgūt, jo lielā var "just", kur jāievieto komati. 

8/28/16 06:07 pm - [info]tikko_pamodos - mēģināt saskatīt labo

Tātad, uzskaitīšu visu labo savā dzīvē, par ko varu ik dienas būt pateicīga.

Pirmkārt, ...em... nu jā.

8/28/16 05:16 pm - [info]neraate

mamma salasījusi mazās zemenītes, salikusi un šķīvīša un dod bērnam lai aiznes katram no mums, lai mācās dalīties. pirms nešanas manai vecmammai abas zemenītes tiek apēstas. sīcis prasa vēl viņam saka: nav, izbeidzās. viņš paņem no galda šķīvīti, iedod manai mātei, ar roku parāda uz durvīm un skaidrā latviešu valodā pasaka "Aizej!"
Tags:

8/28/16 05:15 pm - [info]krii

Ābolu laiks, mīlīši, klāt.

8/28/16 01:11 pm - [info]chimera

ne tik sen, gaidīdama orderus nāknedēļai, aiz neko darīt gari un plaši izrunājos kādā cibā par veļas reklāmām un iecietību, bet te tad nu beidzot ieraudzīju, par ko izrunājos :D

https://lonelylabel.com/girls

srsly? pret šito māca iecietību? man vienai rādās, ka 95% no šiem beibēm figūras ir pilnīgi normz? (sākot ar 3. bildi) kāds ar kko tādu par kko arī komplekso? esmu pārāk labvēlīga? esmu resna cūka bez standartiem? kkas cits ar mani nav kārtībā? nē, atkārtošos, kāda hrena pēc iecietības cīnītāji māca man iecietību pret pilnīgi normālām lietām? es teiktu, ka viņi cenšas iedzīt kompleksos kādu, kam to nav - sak, visu mūžu domāju, ka esmu forša, līdz ieraudzīju sevi iecietības kampaņā ;((

8/28/16 10:37 am - [info]chimera

mīlīgi (suvenīrs no purvciema)

8/28/16 10:13 am - [info]methodrone

aizmirstiet jodorovski, sausage party ir traumeejoshaakaa filma, ko esmu redzeejusi, histeeriska, bezdieviiga postmodernija

8/28/16 10:02 am - [info]chimera

pēc 22 km kāju pēdas vnk atteicās locīties (wtf) un 6-7 km pirms galapunkta gājienu nācās pārtraukt, šņuk.

8/28/16 02:13 am - [info]ripp

Esam atpakaļ. Asins bioķīmija ir nedaudz mainīta, bet ne kritiski. Vēders viņai vairs nesāp, temperatūra nokritusies pati līdz 37.1
Esot jānovēro. Ja nu kas, jābrauc atpakaļ. Saudzējoša diēta.

8/27/16 11:33 pm - [info]krii

Sen neesmu rakstījusi neko īsteni saldsērīgu, neko par summertime sadness, piemēram, pašā vasaras galā. Par to nedaudz izsmējīgo trakumu, kad dažas vasaras dienas piepeši uzrodas pavisam jau rudens pakājē, un pēkšņi ir lielā iespēja piedzīvot to, kam viss slapjais jūlijs-augusts bija izrādījies nederīgs. Var aizbraukt, piemēram, pie kādas savas sirmās krustmāmiņas, pie tās, kas manā iepriekšējā attēlā, vai pie de Rozmonda kundzes, vai Mirttantes, kas nu katram gadījusies. Un tur būs vēl kādi radi, draugi, kaimiņi, un jūs lasīsiet aličas, tīrīsiet cidonijas, vāļāsities šūpuļtīklā, grilēsit gaļu un iesiet peldēties. Dunduri jums kodīs, un apreibušas lapsenes zvalstīsies mauriņā, gaiss smaržos pēc pļautas zāles, āboliem un dūmiem, viss kā visīstākajā vasarā, tikai vakari satumsīs agri kā dienvidos, un pārsteigs jūs negaidot. Un tie, kuri nāks pa ceļu no ciemata, jautīs, ka viņai ir plāna kleitiņa un pleci zosādas klāti, bet viņam - žakete, ko uzsegt. Tas, kurš ies ārā, grābekļus šķūnītī nolikt un tā, kura nāks iekšā, no striķa noņemtos dvieļus nesdama, priekšnama tumsā saskriesies un neveikli iesmiesies. Un tikai īsu mirkli būs jūtams parfīms kakla bedrītē, silta āda zem tēkrekla, garāmslīdoši mati un elpa. Tas, kurš pie sliekšņa stāvēdams, meklēs šķiltavas, un tā, kura sēdēs ar vīna glāzi verandā, viņi abi dzirdēs cikādes un sienāžus, jutīs matiolas, flokšus un puķtabakas, un abi reizē nodomās, ka no vasaras palicis tikai mirklis.
Un es ļoti ceru, ka vismaz daži no jums šo mirkli noķers, un nākamajā rītā modīsies ar dažiem jauniem zilumiem, sūrstošām lūpām un nedaudz vainīgu, bet ļoti apmierinātu smaidu. Tūlīt būs septembris, jums būs jauns akadēmiskais gads, jauna sezona, jauna fitnesa programma, daži jauni kolēģi un bērnam cita klases audzinātāja. Rudens jūs sagrābs un iejūgs un aizskalos visas augusta nakts atmiņas, jūsu ģimenes būs drošībā, jūsu darbi un sirdsmiers arīdzan. Varbūt kaut kad decembrī, lejot cidoniju sīrupu pie tējas, uzzibsnīs viegla vasaras izskaņas atmiņa, bet tā pametīs jūsu ķermeni vēl pirms pēdējās izčurātās cidonijcukura molekulas. Tāpēc nebaidieties ne mirkli, skatieties uz pīlādžiem un aronijām, klausieties cikādēs, kodiet ābolos, ejiet tumšās verandās un nenožēlojiet neko.

8/27/16 11:15 pm - [info]krii

Pēc gadiem ...45? vai kaut kā tā - es ļoti gribētu būt tikpat stilīga ). Tikai parūku gan neizvēlēšos blondu, visticamāk.
Powered by Sviesta Ciba