nothing but the sky
Recent Entries
6/6/14 04:48 pm
Bet laiks tikmēr iet prom no mums, šausmīgi ātri laiks vienkārši evakuējas, un drīz būs par vēlu Visam, jau ir par vēlu Visam, neko vairs nevar saglābt, atliks vien dzīvot šo dzīvi kā atirušu piedurkni, tik neērtu un tik noskrandušu.
6/6/14 04:21 pm
Es aizvien pārāk nopietni sevi uztveru. Visas sīkākās nianses manā pusizjukušajā putna ligzdiņā, ko es saucu par dzīvi. Visas tās spalvas un zaru kumšķi, sūnas un izkaltuši zāles stiebri, uz to visu nelabuma brīžos vienkārši vajag pskatīties no cita leņķa, vai pamainīt kaut ko pinumā, kaut vissīkāko detaļu. Tad atkal ir iespējams ievilkt elpu. Tomēr tās ir manipulācijas, tikai un vienīgi, tas nav Lielais Risinājums, kuru es gaidu visu mūžu, jo Lielā Risinājuma nemaz nav, tā ir teika, nostāsts, kas saindējis manu domāšanu.
6/6/14 04:10 pm
Šodien klusums draud ieplēst manu galvaskausu. Darbā jūtos kā priekšpēdējais cilvēks izplatījumā, it kā visi citi būtu izzuduši, varbūt pat pasaule izmirusi. Aiz loga gan ir vējš un cilvēkrēgi, kas aizslīd ar saviem iepirkumu maisiņiem, tomēr virzības trūkums ir tik izteikts, ka gandrīz saožams gaisā ar spēcīgu un kodīgu aromātu. Es jūku prātā. Neskaidras, tādas kā neartikulētas domas galvā niez tik ļoti, ka gribas pakasīt ar nagiem, bet nevar tik klāt. Mjā, vasara, pēcpusdiena, bezjēdzība. Postošā trīsvienība. Droši vien ārā ir arī svelme. Es nezinu, bet nojaušu.
6/6/14 09:32 am
Un tad vēl ir tā karaļvalsts, pa kuru es katru rītu eju uz darbu. Tā ir karaļvalsts, kurā es aiztriecu dievu ellē un piedraudu nekad vairs nesarunāties. Tā ir karaļvalsts, kur man pretī nāk balināta pusmūža sieviete ar 20 liekiem kilogramiem un smēķē tievu, garu cigareti, un viņas acis ir izteikti ievilktas sejā ar melnu zīmuli, un šorīt viņa ir pati skaistākā sieviete izplatījumā. Un vīrietis, kas uz velosipēda brauc viņai aiz muguras. Un sētniece. Tā ir karaļvalsts, kur uzziedējusi dzīve vulgaris tik krāšņiem ziediem un reibinošu smaržu, ka es aizmirstu visu citu. Es aizmirstu sapņot un bēdāties, es aizmirstu visas savas neatrisinātās skumjas. Jo šajā karaļvalstī nav žēlastības, te mēs visi aiztriecam dievu pie velna, graužam saulespuķu sēklas, pieejam pie bankomāta un sev aiz mugutras ieraugām vīrieti bez vienas kājas, te ir aklie, kas tausta sev ceļu ar baltiem spieķiem, un citi kroplie un ievainotie, un te nav vietas kaprīzēm vai cēliem sapņiem, te ir tikai tas, ko dzīve devusi, bet tas, ko tā noskaudusi, tas no fotogrāfijas tiek izgriezts, to mēs nepieminam.
6/5/14 09:55 am
Vilcienu cilvēku dimensijā es esmu ēna, kas aizslīd pa eju starp sēdekļiem, es pavirši notraušu no acīm iztecējušo ūdeni un aizslēpjos aiz matiem un saulesbrillēm. Nekur uz pasaules nav tukša kaktiņa šorīt, kur iebēgt un aplaizīt brūces. Vien gaišas smilšukrāsas suns uz brīdi apstājas savā rīta pastaigā un noskatās man pakaļ. Varbūt tā ir atbilde. Suns uz ceļa. Vai ceļš. Jebkas, ko es ieraugu, kad manis vairs nav. Bet pastāv tāda vilcienu cilvēku dimensija, pat pēc tam, kad manis vairs nav, un tur ir pavecs kungs ar garu, sirmu bārdu, kas kaut ko pieraksta apskretušās rūtiņu kladēs, un es viņam uzsmaidu, un ir tumšmatains vīrietis ap 30, kas klausās uz austiņām mūziku, un viņam ir tāds parastā, pavisam, pavisam parastā cilvēka skatiens lielās, mazliet pārāk lielās acīs. Un citi. Daudzi, daudzi citi, par kuriem pastāstīt man nav laika. Ja ir kāda laimīga karaļvalsts šajā izplatījumā, tad tā ir mana vilcienu cilvēku dimensija. Pat, ja es slauku ūdeni, kas notecējis pār maniem vaigiem, mēs visi kopā esam laimīgi tās 15 minūtes. Vai dažreiz ilgāk. Un es ticu, ka šī karaļvalsts laimīgi pastāvēs arī pēc manis, turpinot izsapņot manus nejaušo, nepazīstamo cilvēku pasakainības sapņus.
5/24/14 11:33 am
Šorīt, kad ir tik silts un man vairs negribas ne līst laukā no gultas, ne skriet, ne jebkur jebkad vispār traukties, es sajūtu, cik patiesībā īsa ir dzīve un cik maz mums ir iespēju. Un tomēr šoreiz es to jūtu kaut kā Labi, ne vairs skumji, ne arī traģiski. Varbūt es beidzot jūtos pieskārusies Dzīvei. Beidzot aizsniegusies līdz tai. Šogad. Šī gada maijā. Un varbūt pirmoreiz manī ir vasara. Ziema ir pagājusi, šoreiz tiešām, tās rēgi nešūpojas pat manās matu šķipsnās.
5/22/14 10:07 am
Dažreiz ir tādi ļoti laimīgi rīti. Varbūt šogad vasara man derēs. Dažreiz patiesi ir tādi ļoti laimīgi rīti, un tā laime ir tik trausla un saudzējama, tā iespēju sajūta, tā siltuma un viegluma sajūta. Tik trausla, ka man šķiet — es sabirzīšu, ja ar to kas atgadīsies — ar manu sīko, trauslo laimi. Es negribu sabirzt, es ļoti, ļoti vairs negribu sabirzt.