nothing but the sky
Recent Entries
5/20/14 07:32 pm
Nelaimīgums aizvien ceļo kā pa klusajiem telefoniem. Ir ļoti viegli inficēties un nodot to tālāk. Nonākt šajā apburtajā lokā, kurā mēs citiem nodarām to, kas pirms tam nodarīts mums. Pat bez iepriekšēja nodoma, it kā nejauši, tā tas notiek, tā rotaļājas karma. Sasien mūs kopā aiz kurpju auklām. Kā es nemīlu būt šajā apburtajā lokā, šajā pasakā, kurā visi āboli ir saindēti...Izejot ārā pēc lietus, tāpat vien uz veikalu pēc saldējuma, kā vasarā, kā bērnībā, bezrūpīgi un bezpretenciozi, es nodomāju — lai kas arī nebūtu noticis, es tomēr negribu būt šis cilvēks, kas piedalās nelaimīguma nodošanā tālāk. Es esmu, bet es nevēlos. Ja tevi vienreiz nosauc par aukstu cilvēku, to ir iespējams interpretēt, ja tas pēc laika atkārtojas, tu sāc domāt, ka varbūt savs patiesības grauds tajā ir. Es zinu kā rodas auksti cilvēki. Kādas ir sastāvdaļas. Kā pagatavot aukstu cilvēku un pasniegt ar garnējumu tā, lai izskatītos izcili. Un tomēr es negribu būt šis cilvēks. Gaiss pēc lietus smaržo pārāk labi, un savā būtībā es domāju par cilvēkiem ar maigumu, ar prieku, apbrīnu un, jā, arī ar mīlestību. Un es aizvien gribu dot. Vienkārši vilšanās uzkrājums ir ļoti samilzis, un kādam tas pa laikam jāvinnē džekpotā. Vai varbūt ne?
5/19/14 09:48 pm
Manī ir aptrūcies slēdža resurss. Varbūt arī es izlietojos līdzīgi fotoaparātam, pienāk brīdis, kad tu spied pogu, bet nekas vairs nenostrādā. Gaisma sensoru vairs neaizsniedz, attēls neveidojas. Tikai šī dzīve slīd aiz vakara vilciena loga. Silts, mazliet lipīgs gaiss, pasteļaini oranžas debesis, pavasaris, kas uzkarsēts līdz vasaras izjūtai, un nekam nav nozīmes. Pasaule pati par sevi ir stindzinoša tavas nepiepildītības projekcija. Bet tu jau esi tik ļoti nogurusi būt nepiepildīta, ka uztver to kā fona troksni. Viss slīd. To es zinu līdz kaulam. Cilvēki dzīvo, un viss slīd projām.5/13/14 11:09 am
manas acis ir kā pēc krusas, bet kopumā es atļauju valdīt Vienaldzības jūrai. tava dzīve ir tikai tas vilciens, kurā tu brauc un nevari izkāpt, vismaz starp pieturām ne, un vai tam vispār ir jēga vai nozīme, kāds vilciens, kāds vagons, kopš kāda laika tādas īstas izvēles vairs nav. dzīve beigās tev tomēr iebaro notrulināšanās maizīti.5/13/14 10:53 am
kaimiņienes ciniskais monologs no rīta vilcienā. dzīve ir vienvirziena iela ar darbu, gultu, zāles pļaušanu, māsasmeitu, kas pametusi vidusskolu, un draudzeni, kurai nekad nav laika. pēkšņi visi ir kļuvuši tieši un auksti, kā šis maijs. pasaule ir apmāti tukša. jēga ir nogājusi no skatuves, palikušas tikai Jūsu rotaļas ar sašķobīto realitāti.5/7/14 07:41 am
Liekas, ka manis vairs nav. Es ieskatos spogulī, bet redzu tur Viņu. Ēnainiem, matos sapiņķerētiem vaibstiem un tumšu spīdumu acīs manī noskatās vilcene. Es esmu pārstājusi. Beigusies. Bet viņa turpina skriet. Es redzu viņas ēnu, blāvu uz tuksnešainā asfalta no rīta, tālu priekšā sev.
4/9/14 07:55 pm
— Aba, vai tev ir čalis?[..]
Aba pasmaidīja...
— Kas ir, vai tad tā vairs nesaka?
— Nē, nē, saka joprojām...
— Nu, tad tev ir tas čalis?
— Drīkst, es tev pastāstīšu pasaku?
— Īstu pasaku?
— Aha.
— Drīkst.
— Vienā krievu pasakā... Cars-meitene un tirgoņa dēls Ivans iemīlas viens otrā.
— Cars-meitene?!
— Jā, taisni tā viņu sauc, Car-devica... Tātad, ikreiz, kad viņiem jāsatiekas, Ivans neierodas, jo aizmieg kā nosists. Ivanam ir ļauna un greizsirdīga pamāte. Tā viņu ir nobūrusi — kā iesprauž adatu viņa drēbēs, viņš aizmieg. Cars-meitene sadusmojas un dodas atpakaļ uz savu valsti. Bet viņas valsts atrodas aiz septiņiem kalniem, septiņām lejām un...
— Un septiņām jūrām!
— Ivans dodas pēc meitenes, noiet visu to ceļu, nonāk pie meitenes, taču netiek līdz viņas sirdij. Lai nonāktu līdz sirdij, Ivanam jādodas pāri jūrai. Viņā krastā aug ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola. Un tai olā ir ieslēgta Cara-meitenes mīlestība.
— Un tad?
— Tas vēl nav viss. Vajag, lai meitene to olu apēd. Tikai tad mīlestība pret Ivanu atgriezīsies viņas sirdī...
— Un viņa apēda to olu?
— Kā tad. Tiesa, ar iemānīšanu.
— Jēziņ! Kurš tev ies tik garu ceļu, tad vēl kuģos pāri jūrai, un vēl kāps ozolā... un vēl ola! Droši vien cieti vārīta? Pē!
— Tieši tā. Par to jau arī ir runa, — Aba jokojot noteica.
— Nu es zinu, ko tev tā tava folklora māca!
— Ko tad?
— Augstus kritērijus!
* * *
[..]
Jā, mīlestība atrodas plašas jūras viņā krastā. Tur aug liels ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola... Un, lai iedarbotos jūtu mehānisms, ola ir jāapēd.
Dubravka Ugrešiča "Ragana izdēja olu"
4/5/14 06:53 pm
Ejot pa mežu, pēkšņi aptvēru, ka jūtos kaut kā tā, kā kādreiz, varbūt pat bērnībā, biju domājusi, ka nākotnē reiz jutīšos. Es it kā esmu apmetusi loku, un dzīve savā ziņā ir beigusies. Esmu gaidījusi Tevi gandrīz 30 gadu nu jau, un Tevis aizvien vēl nav. Bet es eju pa mežmalu viena, ir silta saule, un var dzirdēt putnu dziesmas. Ja sāk ieklausīties mežā, var patiesi sadzirdēt, un tā dzirdot mežu, var ieiet mežā ļoti, ļoti dziļi... vai varbūt tas ir mežs, kas ieiet tevī ļoti, ļoti dziļi. Es zinu, ka divi man pazīstami cilvēki noteikti sapratīs. Un, ja mežs tevī reiz ir ienācis, tas nekad vairs neaiziet. Jo arī tu kļūsti par mežu. Un visas jūsu ķermeņa iedobes un šūnas sader kopā, pieguļ viena otrai tik cieši, pilnībā aizpildot viena otru, ka nav vairs starp jums vietas dzīvei.Powered by Sviesta Ciba