Manī ir aptrūcies slēdža resurss. Varbūt arī es izlietojos līdzīgi fotoaparātam, pienāk brīdis, kad tu spied pogu, bet nekas vairs nenostrādā. Gaisma sensoru vairs neaizsniedz, attēls neveidojas. Tikai šī dzīve slīd aiz vakara vilciena loga. Silts, mazliet lipīgs gaiss, pasteļaini oranžas debesis, pavasaris, kas uzkarsēts līdz vasaras izjūtai, un nekam nav nozīmes. Pasaule pati par sevi ir stindzinoša tavas nepiepildītības projekcija. Bet tu jau esi tik ļoti nogurusi būt nepiepildīta, ka uztver to kā fona troksni. Viss slīd. To es zinu līdz kaulam. Cilvēki dzīvo, un viss slīd projām.