[..]

Aba pasmaidīja...

— Kas ir, vai tad tā vairs nesaka?

— Nē, nē, saka joprojām...

— Nu, tad tev ir tas čalis?

— Drīkst, es tev pastāstīšu pasaku?

— Īstu pasaku?

— Aha.

— Drīkst.

— Vienā krievu pasakā... Cars-meitene un tirgoņa dēls Ivans iemīlas viens otrā.

— Cars-meitene?!

— Jā, taisni tā viņu sauc, Car-devica... Tātad, ikreiz, kad viņiem jāsatiekas, Ivans neierodas, jo aizmieg kā nosists. Ivanam ir ļauna un greizsirdīga pamāte. Tā viņu ir nobūrusi — kā iesprauž adatu viņa drēbēs, viņš aizmieg. Cars-meitene sadusmojas un dodas atpakaļ uz savu valsti. Bet viņas valsts atrodas aiz septiņiem kalniem, septiņām lejām un...

— Un septiņām jūrām!

— Ivans dodas pēc meitenes, noiet visu to ceļu, nonāk pie meitenes, taču netiek līdz viņas sirdij. Lai nonāktu līdz sirdij, Ivanam jādodas pāri jūrai. Viņā krastā aug ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola. Un tai olā ir ieslēgta Cara-meitenes mīlestība.

— Un tad?

— Tas vēl nav viss. Vajag, lai meitene to olu apēd. Tikai tad mīlestība pret Ivanu atgriezīsies viņas sirdī...

— Un viņa apēda to olu?

— Kā tad. Tiesa, ar iemānīšanu.

— Jēziņ! Kurš tev ies tik garu ceļu, tad vēl kuģos pāri jūrai, un vēl kāps ozolā... un vēl ola! Droši vien cieti vārīta? Pē!

— Tieši tā. Par to jau arī ir runa, — Aba jokojot noteica.

— Nu es zinu, ko tev tā tava folklora māca!

— Ko tad?

— Augstus kritērijus!

* * *

[..] 

Jā, mīlestība atrodas plašas jūras viņā krastā. Tur aug liels ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola... Un, lai iedarbotos jūtu mehānisms, ola ir jāapēd.

Dubravka Ugrešiča "Ragana izdēja olu"