nothing but the sky

Vienlaikus biju pārtraukusi rakstīt, jo Latvijā jutos kā trimdā. Un trimdā, kā zināms, atmirst dzīvā saikne ar valodu. Manai valodai bija aizvērts avots. Tad kālab patiesi nedoties prom? Trimda Latvijā vai trimda pasaulē — kāda starpība?

Bet es zinu, ka talants mīlēt ir gandrīz nepanesams Sīzifa darbs.

Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana. Smagais metāls III"

[..]

Aba pasmaidīja...

— Kas ir, vai tad tā vairs nesaka?

— Nē, nē, saka joprojām...

— Nu, tad tev ir tas čalis?

— Drīkst, es tev pastāstīšu pasaku?

— Īstu pasaku?

— Aha.

— Drīkst.

— Vienā krievu pasakā... Cars-meitene un tirgoņa dēls Ivans iemīlas viens otrā.

— Cars-meitene?!

— Jā, taisni tā viņu sauc, Car-devica... Tātad, ikreiz, kad viņiem jāsatiekas, Ivans neierodas, jo aizmieg kā nosists. Ivanam ir ļauna un greizsirdīga pamāte. Tā viņu ir nobūrusi — kā iesprauž adatu viņa drēbēs, viņš aizmieg. Cars-meitene sadusmojas un dodas atpakaļ uz savu valsti. Bet viņas valsts atrodas aiz septiņiem kalniem, septiņām lejām un...

— Un septiņām jūrām!

— Ivans dodas pēc meitenes, noiet visu to ceļu, nonāk pie meitenes, taču netiek līdz viņas sirdij. Lai nonāktu līdz sirdij, Ivanam jādodas pāri jūrai. Viņā krastā aug ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola. Un tai olā ir ieslēgta Cara-meitenes mīlestība.

— Un tad?

— Tas vēl nav viss. Vajag, lai meitene to olu apēd. Tikai tad mīlestība pret Ivanu atgriezīsies viņas sirdī...

— Un viņa apēda to olu?

— Kā tad. Tiesa, ar iemānīšanu.

— Jēziņ! Kurš tev ies tik garu ceļu, tad vēl kuģos pāri jūrai, un vēl kāps ozolā... un vēl ola! Droši vien cieti vārīta? Pē!

— Tieši tā. Par to jau arī ir runa, — Aba jokojot noteica.

— Nu es zinu, ko tev tā tava folklora māca!

— Ko tad?

— Augstus kritērijus!

* * *

[..] 

Jā, mīlestība atrodas plašas jūras viņā krastā. Tur aug liels ozols, ozolā ir lādīte, lādītē — zaķis, zaķī — pīle, pīlē — ola... Un, lai iedarbotos jūtu mehānisms, ola ir jāapēd.

Dubravka Ugrešiča "Ragana izdēja olu"

* * *

mana vakara tumstošie mērogi...

nevar neviens vairs izglābt.

debesis ietērpjas putnos sēros

peļķes pārvelkas vizlu

tā man vajag. par šitādu mūžu

ko tad citu var dot?

vienīgi dvēsele — greiza un tizla

aug. un vēlas būt koks

tavam tumstošam gaisam

putnam kas gaisā aizskan

Leons Briedis "Kad"

Nebija tā, ka viņa būtu kļuvusi ļauna, drīzāk attīstījusi sevī nejūtību. Spēju iziet no sevis un novērtēt situāciju bez jebkāda sentimenta.

Nellai nebija draugu, viņa nekad neslēpa savu nepatiku pret citiem cilvēkiem, pret viņu neirotisko apmātību ar sabiedroto iegūšanu.

Vecajam vīram neienāca prātā, ka viņa varētu vēlēties, lai viss paliek, kā ir. Ka tur, kur viņš saskatīja atturību un vienpatību, Kasandra redzēja pašsaglabāšanos un apziņu, ka dzīve bija vieglāka, ja ir mazāk, ko zaudēt.

Vēlāk Kasandra atcerējās tajā brīdī izjusto trulo pārsteigumu. Tā vien šķita, ka viņa tomēr bija reāla persona, pilnasinīga cilvēciska būtne, kas savā gaitā šķērso pārējo orbītas. Neraugoties uz to, ka pārāk bieži jutās, kā dzīvojot tikai pa pusei, kā izstarojot tikai pusgaismu.

Keita Mortone

"Aizmirstais dārzs"

(Karloss Ruiss Safons - "Vēja ēna")

Pāraudzi sevi un savu dienu.

Pasmīni sāpei un aizmirsti klizmu,

Saplūsti kopā ar saules vizmu.

Spēku sev smel no vismazākā strauta,

Trīcošas lapas, kas viesuļa rauta.

Cel sevī kalnu, ko nezina citi,

Tad nebūs tev bargs pat visdziļākais kritiens.

(Aleksandrs Čaks, Vēlēšanās)

"Pievēris acis, Harijs domāja par Eunes reiz stāstīto. Ka eskeipisms jeb vairīšanās no īstenības gluži nepamatoti iemantojusi nelabu slavu."

"Izpūtis kuplu dūmu mutuli, Harijs vēroja, kā tas paceļas gaisā un izklīst. Tas bija noslēgums procesam, kas aizsākās kādā Meksikas tīrumā, zemniekam kaisot zemē tabakas sēklu. Četru mēnešu laikā no sīkajām sēkliņām izauga stublāji vīra augumā, un vēl pēc diviem mēnešiem tos nopļāva, atdalīja lapas, tās izkaltēja, sašķiroja, sapakoja un nosūtīja uz kādu JR Reinold fabriku Floridā vai Teksasā, kur tās pārtapa par Camel cigaretēm ar filtru dzeltenās vakuuma paciņās, kas, saliktas kartona kārbās, ar kuģi tika aizgādātas uz Eiropu. Tas, kas reiz kā zaļš asns stiepās pretī Meksikas saulei, pēc astoņiem mēnešiem izkrita no sajēgu nodzēruša vīra mēteļa kabatā iebāztās cigarešu paciņas, kad šis vīrs nokūleņoja lejup pa kāpnēm vai izgāzās no taksometra, vai arī pārsedzās ar mēteli, jo nespēja vai neuzdrīkstējās atvērt durvis uz guļamistabu- kas zina, kādi briesmoņi salīduši zem viņa gultas. Viņš to atrada saņurcītu un nopūkājušos, iebāza vēl aizvien nelāgi dvakojošajā mutē un aizdedza. Un tad izkaltētā, strēmelēs sagrieztā tabakas lapa, dāvājusi pavisam īsu baudas brīdi un atkal izpūsta ārā, beidzot, beidzot bija brīva. Drīkstēja izplēnēt, pazust nebūtībā. Nogrimt aizmirstībā."

Jū Nesbē - "Atriebes dieviete"