nothing but the sky

3/16/14 07:01 pm

Eju šodien pa savu mežu un domāju, ka reizēm, lai patiesi sajustu, ka tavs mežs no tiesas ir tavs, jāaizmirst viss jebkad piedzīvotais, jāizmet visa dzīves pieredze kā izlietotu metro biļešu kolekcija, kas nekad vairs nenoderēs, un jāatceras sākotnējā sajūta. Kādēļ tu esi šeit? Dziļa ieelpa. Kādēļ? Kaut kāda doma tev iešaujas prātā. Noteikti. Kaut kāda asociācija. Tad pieķeries tai. Apskauj to. Tā ir atbilde. Viss.

• 2
• +

2/28/14 08:19 pm

Februāris bija tikai izvandīta gulta aiz loga. Savelta no pērnā gada smilgām. Neķemmētu matu ērkulis. Man bija šķitis, ka tas būs ilgāks, kaut kādā ziņā nozīmīgāks mēnesis. Bet nekā tāda nav bijis. Beigās patiesi nekā tāda nav bijis. Visa dzīve priekšā kā viens samilzis nezināmais, uzblīdis x, tāds pats x, kā Tava ekrāna labajā stūrītī. Tomēr pavasara nojausmas pēcpusdienās reizēm maigi glāsta zemi, un es atkal noticu maijiem, kas vēl tikai nāks, maigiem mēnešiem ar sauli un ēnām uz ielas no rīta, un dzīvi, kurā var cerēt iekāpt kā laiviņkurpē, kas der. Iekāpt un iet lēkāt klasītes pagalmā uz veca, kraupaini raupja asfalta. Es aizvien nezinu, kā saķemmēt realitāti tā, lai es atpazītu tās vaibstus, lai es atpazītu tajā pati sevi. Mani vienkārši atkal vajā saldsērīgas atmiņas par vēl nenodzīvotām dzīvēm. Par stāstiem, kuru veidols ir nepazīstama cilvēka seja, kas pagājis garām pārāk ātri, atstājot tādu savādu sajūtu, ka kaut kam bija jābūt, kaut kam labi zināmam un līdz sirds pēdējam sēklim tik kristālskaidri pazīstamam, tomēr dīvaini neatminamam. It kā kāds būtu nodzēsis zīmējumu ar krītiņiem uz asfalta, ļaujot saglabāties vien sīkām, tikko jaušamām tēla kontūrām. Nojausmai par jēgu, nojausmai par tiem cilvēkiem, kam mums patiesībā vajadzēja būt, tomēr kaut kādas kļūdas pēc mēs iebridām nepareizā mežā.

• +

2/4/14 07:04 am

emotionally unavailable word document (frāze atrasta facebook'ā)

• +

2/2/14 11:51 am

Dažreiz mani mierina vien tas, ka rīti mēdz būt cerīgi, un dienas dažādas. Ka dzīve bieži atgādina skaņu celiņu, melodiju, ko nodungojam pie sevis, pirms atdarīt durvis uz melno, tumšo, nezināmo, kas mūs aprīs aizmirstībai. Kas gan var būt vieglāks par mūziku, vai ne, nu nav dzīve smaga, nav dzīve nepanesama, tā ir skaista skaņu kopa un vārdi, un to visu var iemācīties un atkārtot. Jā, mierina mani atmiņas par dažādām dziesmām, par skaistām dziesmām, pat ja šodien man kādu nodevīgu brīdi atkal pa vecam šķiet, ka nekad nekā cita nav bijis, tikai šī nejēdzību pils ar šķībām-greizām sienām, ko es apdzīvoju visu mūžu un saucu par dzīvi. Un arī es pati nekad neesmu bijusi. Pa īstam. Vai tad tā esmu es? Tā sliede man aiz muguras? Vai tiem rēgiem jebkas ir kopīgs ar mani? Nē.

• +

2/2/14 11:45 am - mans dzejolis

Māris Salējs:

• 1
• +

2/1/14 08:41 am

Man vienmēr bija šķitis, ka pareizi ir sirdsdēsti, ar domu iedēstīt sirdi. Tikai nesen uzzināju, ka patiesībā tie ir sirdēsti. Tie, kas saēd. Biju patiesi vīlusies šajā atklāsmē.

• 1
• +

2/1/14 08:22 am

Marķējiet savu klusēšanu, tāds ir mans ieteikums. Uzlīmējiet uz burciņas etiķeti un norādiet tēmu: vienaldzība, nogurums, manipulācija, lai panāktu vēlamo atbildes reakciju... vai arī pēdējā izmisuma pakāpe, kad vienkārši sāp par daudz, lai spētu runāt. Vakardien kādā sarunā uzzināju tādu terminu "sirds vingrošana". Ja nemarķēsiet savu klusēšanu, būs daudz sastieptu muskuļu un saišu. Izlieciet izkārtni savai klusēšanai. Vēlams neona. Lai spīd cauri visām tām 15 pēdām tīrā, baltā sniega.

• 1
• +

1/31/14 04:09 pm

Viena mācībstunda par dzīvi, kas man tagad būs aizķērusies — mēs visi esam gaistoši, būtībā nekas un nekādi, variācijas, improvizācijas, ne-konstanti, un arī dzīve ir tāda, lielākoties bez pamatīguma, bez enkuriem un auklām, ar kurām pievilkt laivu atkal krastā. Ir ļoti maz kā pamatīga un ticama. Ļoti maz kas notur mūs šeit pa īstam. Ļoti maz kas saglabā veselo saprātu, cik nu vesels tas vispār var būt. Un ļoti daudz dienu mūsu dzīvēs vienkārši karājas gaisā, ja vien mēs uzdrošinātos un palūkotos lejup, tad ieraudzītu, ka nekāda pamata zem mūsu kājām nemaz nav, un uzreiz ieveltos bezdibenī. Nenokrist no laipas ir patiesi svarīgus uzdevums, svētīgs. Visa tā bērnības maģija, kad staigājām pa dzelzceļa sliedi, cenšoties saglabāt līdzsvaru, aizvien ir spēkā. Vien mūsu rotaļas ir kļuvušas nežēlīgākas, daudz, daudz nežēlīgākas.

• +

1/31/14 03:34 pm

Šodien ir laba diena. Brīvdiena. Mājās ir gandrīz silti, un es uzinstalēju Linux, apēdu vienu apelsīnu, dzēru tēju, ārā negāju, tikai pēc malkas. Neko nedarīju. Pārmaiņas pēc gandrīz neko nedarīju. Nestrādāju. Neraudāju. Vien papļāpāju pa telefonu. Pasaule nemaz nav mainījusies pa šo laiku, vai ne. Aizvien tāda pati, ja. Vien vakari jau kļuvuši gaišāki. Tomēr laternu un luksoforu gaismā pilsētai aizvien ir tie paši vaibsti, arī nogurumam un dzīvei kā tādai, ziemai, šim gadalaikam, pa kuru ejam kā pa naža asmeni, plaisājot aukstumā, tomēr nekad līdz galam. Viss aizvien ir tāpat, ja. Saki, ka ir. Ka dzīvi var paņemt kā grāmatu no plaukta un atkal atšķirt, ka valoda nav aizmirsusies vai nogrimusi okeānā. Saki, ka kaut kas vēl ir atgūstams, ka visas burvestības vēl nav izdvesušās, un kādreiz arī es atkal būšu.

• 4
• +

1/31/14 03:32 pm

Varbūt šodien beidzas briesmīgākais janvāris, kāds jebkad eksistējis. Es ceru.

• 2
• +