11/10/13 11:45 am
Kursabiedrene, savas prezentācijas vidū pēkšņi pielecot kājās un pieskrienot pie galda nez ko paņemt (visas auditorijas priekšā):Es atvainojos, ka es te tā migrēju!
nothing but the sky
Recent Entries
11/10/13 11:43 am
Saruna ar māti.Es: Man ir nelielas aizdomas, ka tavs Mārtiņdienas gailis patiesībā ir vista.
Viņa: Transvestīts. Bet uz paciņas bija rakstīts "cālis".
11/2/13 11:19 am
Šorīt es iemīlos fotogrāfijā, un tobrīd es zinu, ka šādu attēlu dēļ ir vērts dzīvot, lai ko arī neizteiktu tāda frāze.
Rīts ir drēgns, līst, un man ir izaudzis jauns zobs, pamostoties es to ar mēli sataustu savā mutē - asas maliņas, kas tikko izspraukušās no smaganām. Es kļūstu gudrāka.
Arī dzīve ir pieņēmusies prātā. Tā vienādojuma nezināmā daļa, kas uz tevi pa laikam spalgi kliedz, šķiet norimusi un sestdienas rītā pēkšņi kļuvusi pieglaimīga kā murrājošs kaķis uz silta mūrīša. Piepeši nav vairs nekā ļaunu vēstoša tajā, ka nezini, kas ar tevi notiks turpmākajos mēnešos, kur nu vēl gados, ka ceļiem šķietami nav mērķu un galapunktu. Dzīve atkal vairs nav sadzīves ķīmija, ar ko nomazgāt ikdienas netīros šķīvjus. Dzīve ir ķīmija tavā galvā.
10/28/13 07:03 pm
Pārgriežot laiku, vakari kļūst tumši vienā mirklī. Ugunis Juglā pāri kanālam, tik neko nesološas, tomēr nenovēršami spožas "satumstošās dienas asinīs" (Māris Salējs). Ejot tur tobrīd, reizē ir tik smagi un viegli. Tādas ir tās ugunis. Kā neattaisnotās cerības. Krievvalodīgs puisis vairākreiz atkārto, ka es ļoti labi izskatoties. Patiesi, viņš pārliecinoši piebilst. Es pāreju Brīvības ielu un zinu tikai to, ka joprojām ir iespējams iet. Tikai to. Vai kaut kur ir iespējams aiziet, tas jau ir cits jautājums. Varbūt mums nemaz nevajag atbildi uz to, ne pa īstam, tomēr tas nepārstāj sēri tirdīt. Tāpat kā vēlme kaut kur tomēr nonākt, kādā galapunktā. Iekopt savu nelielo dārziņu visuma nostūrī, kur smilgas ir saķemmētas un klausa.10/24/13 03:38 pm
Kokiem kļūstot arvien kailākiem, arī mēs paši it kā nonākam kā uz delnas. Mūsu dzīves, kādas tās ir, vēlmes nedaudz aizlāpīt caurumus miglainajā neprātā pastrādātās lietas, praktisko grožu nenovēršamība. Pienāk tas brīdis, kad mēs kļūstam par vientulīgiem stāviem pelēkā pēcpusdienā uz ielas, un nekas to vairs nepiesedz, nav ne koku, ne krūmu lapotņu, viss sabiris zemē un trūd. Vien smalkie dzīvības pavedieni, piebiruši lietus lāsēm, aizvien tiecas augšup - uz debesīm - ar vienu kailo vēlēšanos - izdzīvot, joprojām vēl izdzīvot.10/22/13 05:50 pm
Šovakar tāda noskaņa, lai uzliktu uz repeat šo dziesmu un pa logu skatītos, kā saule rietot ievelk debesīs gaišas svītras. Neviena cita dziesma laikam tik pilnīgi neiemieso rāmumu un pietiekamību, manu mīļāko izjūtu gammu. Ziema ir tik tuvu, to var nojaust pēc saulrieta vaibstiem. Aukstums trinas gar kailajiem kokiem. Klusums kļūst arvien dziļāks.10/22/13 02:55 pm
Šorīt piecēlos pēc gandrīz bezgalīga miega, stāvēju atspiedusies pret virtuves skapīti, lēni malkoju kafiju un mani piemeklēja biedējoša atskārsme: man patīk mana dzīve. Kaut kā pat tīri kopumā patīk. Ne tā, ka es būtu dzīvē atradusi pati sevi, tomēr tajā ir kāda dzīsla, kāds neaizsalis strauts, un tā plūdums kaut ko sola. Un tam nav nekāda sakara ar notikumiem vai manām vajadzībām, šķietamajām nepieciešamībām. Dzīves skaistums sākas brīdī, kad nomet šīs saistības ar sevi.Izgāju apsarmojušajā rītā divos džemperos un vēl arī pufaikā, fotografējot nenovilku pirkstaiņus. Atcerējos, kā sestdien ieraudzīju L.S., nākam man pretī ar saviem diviem lielajiem suņiem. Viņu un viņas skaisto un neatkārtojamo dzīves elpu. Domāju par to, cik ļoti sen jau viņu pazīstu un ka neesmu agrāk redzējusi nevienu citu cilvēku, kas vienmēr izskatītos labi, neatkarīgi no tā, kas mugurā vai kas norisinās dzīvē, jo skaistums vienkārši nāk no cilvēka paša. Atcerējos mūs abas pirms 10 gadiem. Cik ļoti toreiz viss bija apgrūtinošs, sarežģīts, aptumšots, tomēr tik daudzsološs. Kā dzīve mūs tomēr nolīdzina. Pieglauž kā grābeklis, kas pārbraucis zālājam, stiebri pieplok zemei. Un cik daudz gudrības ir vajadzīgs, lai aptvertu, ka tas ir uz labu vai vismaz to ir iespējams tā pavērst.
10/5/13 08:27 am
Vakar kolēģis izmeta frāzi, ka pie Rietumu civilizācijas norieta vainojama sieviešu emancipācija, jo pie "barbariem" - arābiem un aziātiem - sievietes prototies palikt smuki zem tupeles. Kad es iebildu, ka pie sieviešu emancipācijas vainojami 2 pasaules kari, kuros vīrieši nolēma paizklaidēties, masveidā viens otru apslaktējot, viņš smagi nopūtās ar domu "tā jau ir, bet pēc tam viņām vajadzēja atgriezties vecajās sliedēs (jo tagad viņas ir nolaupījušas vīrietim spēju justies kā vīrietim)". Šorīt, lasot![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
fictio ierakstu, atcerējos to sarunu, un arī man sagribējās smagi nopūsties. Ja visa nejaukā emancipācija, kas gremdē mūsu civilizāciju, ir novedusi pie tādas sievietes kā cilvēka vērtības izpratnes kā ideāli epilētas kājas un prasmes spermas rīšanā, tad kāda velna pēc. Es labprātāk būtu ļoti neemancipēta. Katrreiz, kad palasu apollo "dzelteno" sleju, mani pārņem šī vēlme. Kaut uz mirkli iezagties kādā agrākā pasaulē, kaut pirms 50 gadiem, kad no ziņu portāla virsrakstiem uz tevi nebrēca šīs skaistās "vērtības".Skatījos vakar uz kolēģi un viņa smago nopūtu. Uz šo veco vīrieti, kas dzen bārdu ar mašīnu, un vienīgā remontdarbnīca Rīgā, kas tādas iekārtas labo, nesen ir izrādījusies likvidēta. Es viņam sacīju, tas vienkārši ir laikmets. Mēs neko nelabojam, mēs metam ārā un pērkam jaunu. Mums viss ir preces, un arī mēs viens otram esam kļuvuši par precēm. Ne jau emancipācija ir ļaunuma sakne, bet negausīgā patērniecība. Bet viņš palika pie sava. Un es tikai skumji pašūpoju galvu. Kādā raidījumā, ko reiz nejauši noskatījos pa televīziju pirms vairākiem mēnešiem, kāds mūziķis sacīja, ka mūsdienu pasaulē vīrieti par vīrieti padarot atbildības sajūta.
9/21/13 05:26 pm
Mežā šorīt pārņēma sajūta, ka tas ir viss, kas jebkad ir bijis vajadzīgs. Šī paradīze rudenī ar rīta miglu, smaržīgu augsni, noziedējušiem viršiem, krūmājos nenoplūktām brūklenēm un ezeriem, kuros spoguļojas koki. Nekas, kas jebkad dzīvē bijis, vairs nešķita svarīgs. Tikai būt te, tagad un elpot. Būt līdz galam iekšā dabā. Izrādās, piepildījuma sajūta ir iespējama. Jēga. Pēc daudziem tumšiem mēnešiem, ko esmu aizvadījusi, tas šķiet neticami - tik dziļi dvēseliski pārdzīvot patiesu skaistumu. Saplūst ar dabu un ļaut, lai tā nomierina visas dzīves brūces. Pat jūra to nespēj tā, kā mežs rudenī. Padarīt tevi atkal veselu.Es nezinu, vai es vēl protu rakstīt. Pierakstīt šādas vai citādas lietas. Varbūt es jau kādu laiku dzīvoju dzīvi, kura nav pierakstāma. Ne tās izbijusī tumsa, ne arī gandrīz eiforiskie laimes mirkļi pēc tās. Dzīve ir kļuvusi citāda vismaz tajā ziņā, ka tā vairs nepakļaujas valodai. To nevar pateikt. Izstāstīt. Tā ir iegājusi citā formā, un kaut kas liek domāt, ka tas ir uz labu. Vai vismaz tuvāk tam, ko es kādreiz biju vēlējusies.
Powered by Sviesta Ciba