Pārgriežot laiku, vakari kļūst tumši vienā mirklī. Ugunis Juglā pāri kanālam, tik neko nesološas, tomēr nenovēršami spožas "satumstošās dienas asinīs" (Māris Salējs). Ejot tur tobrīd, reizē ir tik smagi un viegli. Tādas ir tās ugunis. Kā neattaisnotās cerības. Krievvalodīgs puisis vairākreiz atkārto, ka es ļoti labi izskatoties. Patiesi, viņš pārliecinoši piebilst. Es pāreju Brīvības ielu un zinu tikai to, ka joprojām ir iespējams iet. Tikai to. Vai kaut kur ir iespējams aiziet, tas jau ir cits jautājums. Varbūt mums nemaz nevajag atbildi uz to, ne pa īstam, tomēr tas nepārstāj sēri tirdīt. Tāpat kā vēlme kaut kur tomēr nonākt, kādā galapunktā. Iekopt savu nelielo dārziņu visuma nostūrī, kur smilgas ir saķemmētas un klausa.