Izgāju apsarmojušajā rītā divos džemperos un vēl arī pufaikā, fotografējot nenovilku pirkstaiņus. Atcerējos, kā sestdien ieraudzīju L.S., nākam man pretī ar saviem diviem lielajiem suņiem. Viņu un viņas skaisto un neatkārtojamo dzīves elpu. Domāju par to, cik ļoti sen jau viņu pazīstu un ka neesmu agrāk redzējusi nevienu citu cilvēku, kas vienmēr izskatītos labi, neatkarīgi no tā, kas mugurā vai kas norisinās dzīvē, jo skaistums vienkārši nāk no cilvēka paša. Atcerējos mūs abas pirms 10 gadiem. Cik ļoti toreiz viss bija apgrūtinošs, sarežģīts, aptumšots, tomēr tik daudzsološs. Kā dzīve mūs tomēr nolīdzina. Pieglauž kā grābeklis, kas pārbraucis zālājam, stiebri pieplok zemei. Un cik daudz gudrības ir vajadzīgs, lai aptvertu, ka tas ir uz labu vai vismaz to ir iespējams tā pavērst.