nothing but the sky

Recent Entries

8/22/13 10:31 am

Es neatceros neko daudz par Paulu Koelju "Veronika grib mirt", grāmatu, ko lasīju, kad man bija 16 vai 17. Tā arī ir vienīgā no autora sacerējumiem, ko esmu lasījusi. Bet esmu pazīstama ar nievāšanas kultu, ko Koleju izpelnījies. Vienīgās atmiņas, kas man ir palikušas, ka tajā bija patīkamas un cerīgas dzīves patiesības, ko mēs visi tāpat jau zinām. Sajūta, to izlasot, palika laba. Jo cerīga. Ar domu, ka dzīvi var dzīvot un varbūt pat veiksmīgi, neskatoties uz to un varbūt pat pateicoties tam, ka tevī arī iekšā dzīvo kāda Veronika, kura pa reizei grib mirt. Vēlāk, noskatoties grāmatas ekranizācija, man tā ļoti patika. Vismaz sākums. Radiohead mūzika, tērps, kas aktrisei bija mugurā, kad viņa ar alkoholu skaloja lejā miega tabletes, rakstot vēstuli sieviešu žurnāla redakcijai. Viss bija ļoti jauki, līdz brīdim, kad tu saprati, ka tava Veronika tā arī nav atradusi savu dzīves jēga un pēc vēl padsmit gadiem aizvien sevī saglabā periodisko vēlmi mirt.
Bet stāsts nav par pašnāvību. Stāsts ir par kādu citu grāmatu, kuru notiesājot vienā vakarā, radās atmiņas par Koelju darbu. Ne gluži asociācijas, jo grāmatas ir ļoti dažādas. Tomēr, ja 16 gadu vecumā tev lieliski der Koelju cerīgās dzīves patiesības, tad ap 30 gribas ieskatīties acīs bezcerībai un atkal uzzināt, ka dzīvi var dzīvot (un varbūt pat veiksmīgi), neskatoties uz visu bezcerību (un varbūt pat pateicoties tai). Es runāju par Kontinenta (apgāda, kas jau sen apziņā iespiedies kā pārsvarā nekvalitatīvas un nebaudāmas pat izklaidējošos nolūkos literatūras pārstāvis) izdoto Juhannas Nilsones "Rozes skaistās un ilgotās". Noformējums kā baismīgam mīlas romānam (varbūt tas bija iemesls, kādēļ kāda pusmūža sieviete bibliotēkā mēģināja no klientu apkalpošanas letes nospert manu rezervēto eksemplāru, gandrīz izpelnoties bibliotekāres cirtienu pa staipīgajiem pirkstiem), tomēr vāks ir mānīgs. Tur iekšā ir dzīve. Mūsdienas. Šis brīdis. Šīs šausmas. Jo tās ir šausmas, kā citādāk to nosaukt. Bezcerība, vilšanās, atkal cerības, iespējas, viss šis rijošais process un nebeidzamais darbs ar sevi, lai atrastu veidu, kā dzīvot, izdzīvot vai sadzīvot. Viss, kā jau tas ir.
Grāmata neatstāja pozitīvi cerīgu sajūtu. Tā lika apdomāt lietas. Orbītas, kādās mēs griežamies. Varbūt lika apdomāt to, ka vajadzētu spēt redzēt vairāk iespēju. Bet kopumā viens vakars ar to ģenerēja sliktu miegu un pāragru pamošanos ap saullēktu, baiļu lēkmi, vēlmi izrakstīt visas savas vainas un kļūdas, un novirzes, neirozes, atstājot trauslu sajūtu par to, ka kādreiz varbūt tomēr viss kaut kā nokārtosies, ka tomēr atradīsies ceļš. Ne tāds ceļš, ko apspīdēs happy ending saule, jo dzīvē jau beigas nekam nepienāk, kur nu laimīgas, bet tāds, pa kuru var iet un justies dzīvs.

8/16/13 08:59 pm - drūmums tevi vienmēr (atkal) atradīs

Jau labu laiku cīnos ar periodiski uzmācīgu vēlmi izšķaidīt sev smadzenes. Šī kaitinošā depresivitātes blakusparādība nāk kopā ar visādām stulbām pārdomām par dzīvi. Piemēram, nesen izsecināju, ka mani būtībā vienmēr garlaikojuši visādi kultūras un sabiedriskās dzīves pasākumi. Varbūt pa reizei mani ir ieinteresējis pats pasākuma temats, bet būsim godīgi, tādu norišu pamatmērķis tomēr ir burzīšanās sabiedrībā. "Iziet cilvēkos", kā teiktu mana vecmāmiņa, uzskatot to par noderīgu un nepieciešamu nodarbi. Esmu centusies, jā. Periodiski esmu pat spējusi izlikties, ka man ir kaut kāda sabiedriskā dzīve, iebarojot to sev kā negaršīgu pārtikas devu, lai uzņemtu nepieciešamās uzturvielas. Beigās vienmēr esmu attapusies, ka nejūtos piederīga ne cilvēcei, ne pati sev. Kāpēc tas viss ir vajadzīgs patiesībā, protams, skaidrs. Horror vacui. Bailes no tukšuma. Ja tu neko nedarīsi, dzīve vienkārši paies. Tā gan tik un tā vienkārši paiet. Bet tas tā. Labāk ir tomēr izlikties, ka tu dzīvo.
Šovakar, noskatījusies The Killing (patiešām pārsteigums, ka mūsdienās vēl ir atrodams viens otrs skatāms seriāls), pieķēros savai iecienītajai bezjēdzīgas laika nosišanas metodei - apollo "dzeltenajai" (man šķiet, ka tā tiešām agrāk pat bija dzelteni ietonēta) slejai. Šī pērle kārtējoreiz neticami sabojāja manu noskaņojumu. Gandrīz tikpat veiksmīgi, kā oranžo portālu pārņēmušās runājošās bildes, kuras dienu dienā pamanās pavēstīt kaut ko riebīgu, piemēram, vakar mīļākā tika salīdzināta ar tualetes poda sēdekli, kuru vīrietis izmanto brīžos, kad vajag nokārtot dabiskās vajadzības. Saskaroties ar šo kolektīvo realitāti veidojošo sfēru, mani atkal pārņem nejēdzīgas pārdomas. Par to, kāda tad ir šī kolektīvā realitāte. Tā ir vēl viena depresīvuma blakusparādība. Es ļoti personiski uztveru muļķīguma bruņurupuci, uz kura turas pasaule. Kā tādu pļauku sev sejā. Vēl muļķīgāku šo sajūtu padara fakts, ka es taču lieliski apzinos, cik tā muļķīga.
Tomēr, izlasījusi visus bezjēdzīgos apollo rakstus un joprojām esot ar kaudzēm laika, rezervēta bezjēdzīgai nosišanai, iegriezos Satori. Un te nu Bankovskis man atvēra acis. "23 gadi droši vien ir vēl pēdējais brīdis, kad ir iemesls uz kaut ko cerēt un kaut ko savā dzīvē gaidīt. Visi turpmākie gadi nāk ar atskārtu, ka gaidītais tomēr nepienāk, cerētais nepiepildās, gribētais ir palaists garām un CRF1 mūsu smadzenēs pludo." Depresija vai ne depresija, bet dzīve nekur neved, nekas labs nav gaidāms, optimisms ir māņi, cerības ir ilūzijas u.t.t. Mani 23 gadi vienkārši bija nedaudz ieilguši un tagad ir iestājusies tāda strauja lejupeja sakarā ar acu atvēršanos. Ripinos skarbo patiesību bezdibenī uz velna paraušanu, un nav nekāds brīnums, ka dzīve bez sajūtas, ka kādreiz piepildīsies gribētais un cerētais, nepadara mani par saulaināko cilvēku izplatījumā.
Beigās, rezumējot visas savas iekšējās muļķības, man paliek tikai viens jautājums par visu šo - kāpēc mūsdienu cilvēkam dzīve ir tik liels pārdomu temats, tik neaizpildāms un nepiepildāms tukšums sevī? Kāpēc dzīve ir jēdziens, kas visu laiku nodarbina, kaut arī no tā, ka nodarbina, nav nekādas taustāmas, pat izjūtamas jēgas? Droši vien, ka tas no pārāk labas dzīves. Vai no darba, kas sniegtu gandarījumu, trūkuma. Kas ir šis bezjēdzības vakuums, kas daļu no mums iesūcis sevī un negrib laist vaļā, un kā to ārstēt?

7/27/13 03:27 pm

Pēc laika paskatoties atpakaļ uz kaut kādiem notikumiem, kas reiz raisījuši sajūtas, pat kaislības, ir tā, it kā es par to lasītu grāmatā vai skatītos filmā. Nav vairs nekāda ticamības momenta, ka tas patiesi ir noticis un noticis ar mani. Tās ir viegli liriskas ainas, kurās es varu novērtēt nelielu devu mākslinieciska skumjuma, pat uztaustīt dzīves skaistumu. Un tad es brīnos, vai es esmu dzīvojusi, vai arī mana dzīve ir bijusi iespiesta uz plāna avīžpapīra, kas laika gaitā sabirzis putekļos. Varbūt cilvēki, kas sapinušies ar literatūru, nemaz neprot dzīvot godīgi, es reizēm domāju. Tā vai citādi, viss pārvēršas stāstos un pasakās, rodas ainas, kas ir skaistākas par dzīvi, arī sāpes, kas skaudrākas par to. Un beigās vairs neatliek nekā reāla. Tev nav māju, bērna, vīra, rudenī smagnēju vīnogu ķekaru, zem gadu nastas sagumuša šķūņa sētmalē vai smilgām aizauguša grāvja, tev vispār tā pa īstam nav nekā, pat tevis pašas. Ir tikai spokainas vīzijas par to, kas bija vai varbūt tikai varēja būt tava dzīve. Interesanti, kā ir būt cilvēkam ar skaidrību par to, no kurienes tu nāc un uz kurieni ej. Dzīvot kā izejot pastaigā pa mežmalu, vienmēr nemaldīgi atceroties ceļu atpakaļ mājās.

7/17/13 02:14 pm

Vasaras vidus, bet vasaras nemaz nav bijis. Pat pavasara. Ziema aizvien ir turpinājusies. Ejot pa ielu un redzot cilvēkus gaišos, krāsainos un plandošos apģērbos, joprojām pārņem zināms izbrīns. Pasaule nav stāvējusi uz vietas, kamēr tu esi gulējusi iekšā savā ziemā, savā mūžīgajā martā, iemūrēta dzīva. Pasaule patiesi nav stāvējusi uz vietas, iemesta tavas istabas kaktā, kamēr tu nespēj uzminēt, kā dzīvot tālāk bez pelēkbalta, skujām apbiruša sniega.
Nekā jau tik sarežģīta dzīvē nav, tu nodomā autobusa pieturā. Ir bērni košos T-kreklos un ar uzlīmju tetovējumiem uz rokas. Ir pieaugušie ar sānis mestiem, slepeni mīlošiem skatieniem. Visi mīcās un knosās. Iekāpj un aizbrauc triviālā vienkāršībā. Pilsētai vēlāk uzbrauks tumšu mākoņu biezenis. Tur patiesi nav daudz, par ko brīnīties. Vienkārši tu visu mūžu nepārstāj minēt mīklu Kafkas stilā. Kā tas nākas, ka viņi visi joprojām stāv ar šīm dzīvēm bez kāda īpaša noslēpuma, bez kāda īpaša brīnuma, ar maz ko svētu, stāv un nemaz neielūzt zemē (no bezizejas). Kamēr tu ielūzti jau kādu tūkstošo reizi.
Bet tad tu nāc mājās pa ceļu, un tev uz ausīm skan Florence And The Machine - You've Got The Love, un tu redzi bērnus pagalmā, kas skrien pa pļauto zālāju un aukliņā līdzi sev lidina papīra pūķi. Un tobrīd tu atkal zini, ka dzīvi var mīlēt, par ļoti daudz ko mīlēt. Vienīgais, viss, ko tu iemīli, izzūd, ļoti ātri izplēn, tu nekad to nevari paturēt. Dzīvi sagūstīt nav iespējams. Nezkādēļ tu to neesi iemācījusies pieņemt un piedot. Tā ir viena lieta, ko tava būtība vienmēr atgrūž kā pretdabisku.

7/15/13 05:51 pm

Kad aiznesu savu ērci uz analīzēm un parakstījos uz papīra, kur bija teikts, ka tas, ka ērce nav inficēta, vēl negarantējot, ka tā nav inficējusi cilvēku, pajautāju sievietei pieņemšanā, vai no tām analīzēm vispār ir kāda jēga. Nav - viņa (gandrīz sirsnīgi, it kā jau sen būtu gaidījusi šo jautājumu) iesmējās - bet cilvēki nes! Mana mazā neliete, ko I. tik smuki izvilka no manas rokas ar tādu pieauguša, pārliecināta cilvēka mieru, inficēta neesot. Paranoja var nedaudz atslābt. Tomēr katrreiz, nonākot saskarē ar cilvēciskās pasaules neloģiskumu un bezjēdzību, es aizvien vēl jūtos nedaudz pārsteigta. Analīzes, no kurām nav nekādas jēgas, bet tās eksistē, birokrātija, no kuras ļaunuma daudz vairāk kā labuma un tā tālāk un tā joprojām. Mēs apdzīvojam kaut kādu mitoloģisku klucīšu konstrukciju, kas balstās uz bezjēdzīgām idejām un darbībām, kas nekur neved.

7/15/13 04:16 pm

Jau diezgan ilgu laiku tā arī liekas, ka viss manī ir kļuvis svešā mēlē. Katru rītu pieceļos un brīdi vēl gaidu, vai neieskanēsies kaut kas pazīstams, kaut kas sens un stabils, tomēr tas nekad vairs nenotiek. Dienas ar caurspīdīgām rokām iziet man cauri, atstājot mazliet nepatīkamu sajūtu, kaut kur dziļumā labi noraktas bailes, kas uzlīdīs uz augšu vēlāk, pēc tumsas iestāšanās, gultā, kad nespēšu aizmigt. Un tad viss restartēsies atkal no jauna. Rīti, sakopēti un ievietoti tālu uz priekšu. Laiks, pilns neatšifrējamiem čukstiem un reizē tik šausminoši tukšs. Dzīve līdz manai sirdij vairs nemaz neaiziet. Sajauc ceļus vai arī mājās neviena vairs nav.
Current Music: Patrick Watson - Morning Sheets

7/15/13 04:10 pm

kad esmu vienīgi jautājums
uz kuru saņemtās atbildes es vairs nespēju saprast

Leons Briedis "Kad"

Tags:

7/7/13 07:02 pm

Pamodos ar smilšpapīru acīs. Tas nepārgāja.
Vasarās vienmēr ir tādas dienas kā šī. Kad pūš auksts vējš, un gaiss ir pilnībā skumjš, tā, ka nekā cita tajā nevar būt. Visdrīzāk tā arī ir patiesā vasara, tādas dienas kā šī. Tā sajūta, ka tu esi iesprūdusi pa vidu kaut kam bez sākuma un beigām.
Current Music: Beauty Pill - You, Yes You

7/2/13 05:47 pm

Lasu Grāmatu, redzu sliktus sapņus. Dienas kaut kā paiet.
Brīžiem esmu domājusi par to, ka daži cilvēki liekas dzīvojam kā kokosrieksta iekšpusē. Aiz tās brūnās, biezās un sarainās čaulas. Ja tu mēģini pieskarties, viņi vienkārši aizripo prom. Varbūt mana slēptā vēlēšanās ir piepildījusies, un arī es uz nenoteiktu laiku esmu kļuvusi par kokosrieksta čaulu.

6/27/13 06:21 pm

А я уснула в густом тумане,
На краю совершенного мира
Powered by Sviesta Ciba