Nekā jau tik sarežģīta dzīvē nav, tu nodomā autobusa pieturā. Ir bērni košos T-kreklos un ar uzlīmju tetovējumiem uz rokas. Ir pieaugušie ar sānis mestiem, slepeni mīlošiem skatieniem. Visi mīcās un knosās. Iekāpj un aizbrauc triviālā vienkāršībā. Pilsētai vēlāk uzbrauks tumšu mākoņu biezenis. Tur patiesi nav daudz, par ko brīnīties. Vienkārši tu visu mūžu nepārstāj minēt mīklu Kafkas stilā. Kā tas nākas, ka viņi visi joprojām stāv ar šīm dzīvēm bez kāda īpaša noslēpuma, bez kāda īpaša brīnuma, ar maz ko svētu, stāv un nemaz neielūzt zemē (no bezizejas). Kamēr tu ielūzti jau kādu tūkstošo reizi.

Bet tad tu nāc mājās pa ceļu, un tev uz ausīm skan Florence And The Machine - You've Got The Love, un tu redzi bērnus pagalmā, kas skrien pa pļauto zālāju un aukliņā līdzi sev lidina papīra pūķi. Un tobrīd tu atkal zini, ka dzīvi var mīlēt, par ļoti daudz ko mīlēt. Vienīgais, viss, ko tu iemīli, izzūd, ļoti ātri izplēn, tu nekad to nevari paturēt. Dzīvi sagūstīt nav iespējams. Nezkādēļ tu to neesi iemācījusies pieņemt un piedot. Tā ir viena lieta, ko tava būtība vienmēr atgrūž kā pretdabisku.