Jau diezgan ilgu laiku tā arī liekas, ka viss manī ir kļuvis svešā mēlē. Katru rītu pieceļos un brīdi vēl gaidu, vai neieskanēsies kaut kas pazīstams, kaut kas sens un stabils, tomēr tas nekad vairs nenotiek. Dienas ar caurspīdīgām rokām iziet man cauri, atstājot mazliet nepatīkamu sajūtu, kaut kur dziļumā labi noraktas bailes, kas uzlīdīs uz augšu vēlāk, pēc tumsas iestāšanās, gultā, kad nespēšu aizmigt. Un tad viss restartēsies atkal no jauna. Rīti, sakopēti un ievietoti tālu uz priekšu. Laiks, pilns neatšifrējamiem čukstiem un reizē tik šausminoši tukšs. Dzīve līdz manai sirdij vairs nemaz neaiziet. Sajauc ceļus vai arī mājās neviena vairs nav.