nothing but the sky

04:10 pm

kad esmu vienīgi jautājums

• +

04:16 pm

Jau diezgan ilgu laiku tā arī liekas, ka viss manī ir kļuvis svešā mēlē. Katru rītu pieceļos un brīdi vēl gaidu, vai neieskanēsies kaut kas pazīstams, kaut kas sens un stabils, tomēr tas nekad vairs nenotiek. Dienas ar caurspīdīgām rokām iziet man cauri, atstājot mazliet nepatīkamu sajūtu, kaut kur dziļumā labi noraktas bailes, kas uzlīdīs uz augšu vēlāk, pēc tumsas iestāšanās, gultā, kad nespēšu aizmigt. Un tad viss restartēsies atkal no jauna. Rīti, sakopēti un ievietoti tālu uz priekšu. Laiks, pilns neatšifrējamiem čukstiem un reizē tik šausminoši tukšs. Dzīve līdz manai sirdij vairs nemaz neaiziet. Sajauc ceļus vai arī mājās neviena vairs nav.

• +

05:51 pm

Kad aiznesu savu ērci uz analīzēm un parakstījos uz papīra, kur bija teikts, ka tas, ka ērce nav inficēta, vēl negarantējot, ka tā nav inficējusi cilvēku, pajautāju sievietei pieņemšanā, vai no tām analīzēm vispār ir kāda jēga. Nav - viņa (gandrīz sirsnīgi, it kā jau sen būtu gaidījusi šo jautājumu) iesmējās - bet cilvēki nes! Mana mazā neliete, ko I. tik smuki izvilka no manas rokas ar tādu pieauguša, pārliecināta cilvēka mieru, inficēta neesot. Paranoja var nedaudz atslābt. Tomēr katrreiz, nonākot saskarē ar cilvēciskās pasaules neloģiskumu un bezjēdzību, es aizvien vēl jūtos nedaudz pārsteigta. Analīzes, no kurām nav nekādas jēgas, bet tās eksistē, birokrātija, no kuras ļaunuma daudz vairāk kā labuma un tā tālāk un tā joprojām. Mēs apdzīvojam kaut kādu mitoloģisku klucīšu konstrukciju, kas balstās uz bezjēdzīgām idejām un darbībām, kas nekur neved.

• 12
• +