Dažreiz mani mierina vien tas, ka rīti mēdz būt cerīgi, un dienas dažādas. Ka dzīve bieži atgādina skaņu celiņu, melodiju, ko nodungojam pie sevis, pirms atdarīt durvis uz melno, tumšo, nezināmo, kas mūs aprīs aizmirstībai. Kas gan var būt vieglāks par mūziku, vai ne, nu nav dzīve smaga, nav dzīve nepanesama, tā ir skaista skaņu kopa un vārdi, un to visu var iemācīties un atkārtot. Jā, mierina mani atmiņas par dažādām dziesmām, par skaistām dziesmām, pat ja šodien man kādu nodevīgu brīdi atkal pa vecam šķiet, ka nekad nekā cita nav bijis, tikai šī nejēdzību pils ar šķībām-greizām sienām, ko es apdzīvoju visu mūžu un saucu par dzīvi. Un arī es pati nekad neesmu bijusi. Pa īstam. Vai tad tā esmu es? Tā sliede man aiz muguras? Vai tiem rēgiem jebkas ir kopīgs ar mani? Nē.