Viena mācībstunda par dzīvi, kas man tagad būs aizķērusies — mēs visi esam gaistoši, būtībā nekas un nekādi, variācijas, improvizācijas, ne-konstanti, un arī dzīve ir tāda, lielākoties bez pamatīguma, bez enkuriem un auklām, ar kurām pievilkt laivu atkal krastā. Ir ļoti maz kā pamatīga un ticama. Ļoti maz kas notur mūs šeit pa īstam. Ļoti maz kas saglabā veselo saprātu, cik nu vesels tas vispār var būt. Un ļoti daudz dienu mūsu dzīvēs vienkārši karājas gaisā, ja vien mēs uzdrošinātos un palūkotos lejup, tad ieraudzītu, ka nekāda pamata zem mūsu kājām nemaz nav, un uzreiz ieveltos bezdibenī. Nenokrist no laipas ir patiesi svarīgus uzdevums, svētīgs. Visa tā bērnības maģija, kad staigājām pa dzelzceļa sliedi, cenšoties saglabāt līdzsvaru, aizvien ir spēkā. Vien mūsu rotaļas ir kļuvušas nežēlīgākas, daudz, daudz nežēlīgākas.