nothing but the sky

03:32 pm

Varbūt šodien beidzas briesmīgākais janvāris, kāds jebkad eksistējis. Es ceru.

• 2
• +

03:34 pm

Šodien ir laba diena. Brīvdiena. Mājās ir gandrīz silti, un es uzinstalēju Linux, apēdu vienu apelsīnu, dzēru tēju, ārā negāju, tikai pēc malkas. Neko nedarīju. Pārmaiņas pēc gandrīz neko nedarīju. Nestrādāju. Neraudāju. Vien papļāpāju pa telefonu. Pasaule nemaz nav mainījusies pa šo laiku, vai ne. Aizvien tāda pati, ja. Vien vakari jau kļuvuši gaišāki. Tomēr laternu un luksoforu gaismā pilsētai aizvien ir tie paši vaibsti, arī nogurumam un dzīvei kā tādai, ziemai, šim gadalaikam, pa kuru ejam kā pa naža asmeni, plaisājot aukstumā, tomēr nekad līdz galam. Viss aizvien ir tāpat, ja. Saki, ka ir. Ka dzīvi var paņemt kā grāmatu no plaukta un atkal atšķirt, ka valoda nav aizmirsusies vai nogrimusi okeānā. Saki, ka kaut kas vēl ir atgūstams, ka visas burvestības vēl nav izdvesušās, un kādreiz arī es atkal būšu.

• 4
• +

04:09 pm

Viena mācībstunda par dzīvi, kas man tagad būs aizķērusies — mēs visi esam gaistoši, būtībā nekas un nekādi, variācijas, improvizācijas, ne-konstanti, un arī dzīve ir tāda, lielākoties bez pamatīguma, bez enkuriem un auklām, ar kurām pievilkt laivu atkal krastā. Ir ļoti maz kā pamatīga un ticama. Ļoti maz kas notur mūs šeit pa īstam. Ļoti maz kas saglabā veselo saprātu, cik nu vesels tas vispār var būt. Un ļoti daudz dienu mūsu dzīvēs vienkārši karājas gaisā, ja vien mēs uzdrošinātos un palūkotos lejup, tad ieraudzītu, ka nekāda pamata zem mūsu kājām nemaz nav, un uzreiz ieveltos bezdibenī. Nenokrist no laipas ir patiesi svarīgus uzdevums, svētīgs. Visa tā bērnības maģija, kad staigājām pa dzelzceļa sliedi, cenšoties saglabāt līdzsvaru, aizvien ir spēkā. Vien mūsu rotaļas ir kļuvušas nežēlīgākas, daudz, daudz nežēlīgākas.

• +