Šodien ir laba diena. Brīvdiena. Mājās ir gandrīz silti, un es uzinstalēju Linux, apēdu vienu apelsīnu, dzēru tēju, ārā negāju, tikai pēc malkas. Neko nedarīju. Pārmaiņas pēc gandrīz neko nedarīju. Nestrādāju. Neraudāju. Vien papļāpāju pa telefonu. Pasaule nemaz nav mainījusies pa šo laiku, vai ne. Aizvien tāda pati, ja. Vien vakari jau kļuvuši gaišāki. Tomēr laternu un luksoforu gaismā pilsētai aizvien ir tie paši vaibsti, arī nogurumam un dzīvei kā tādai, ziemai, šim gadalaikam, pa kuru ejam kā pa naža asmeni, plaisājot aukstumā, tomēr nekad līdz galam. Viss aizvien ir tāpat, ja. Saki, ka ir. Ka dzīvi var paņemt kā grāmatu no plaukta un atkal atšķirt, ka valoda nav aizmirsusies vai nogrimusi okeānā. Saki, ka kaut kas vēl ir atgūstams, ka visas burvestības vēl nav izdvesušās, un kādreiz arī es atkal būšu.