Vilcienu cilvēku dimensijā es esmu ēna, kas aizslīd pa eju starp sēdekļiem, es pavirši notraušu no acīm iztecējušo ūdeni un aizslēpjos aiz matiem un saulesbrillēm. Nekur uz pasaules nav tukša kaktiņa šorīt, kur iebēgt un aplaizīt brūces. Vien gaišas smilšukrāsas suns uz brīdi apstājas savā rīta pastaigā un noskatās man pakaļ. Varbūt tā ir atbilde. Suns uz ceļa. Vai ceļš. Jebkas, ko es ieraugu, kad manis vairs nav. Bet pastāv tāda vilcienu cilvēku dimensija, pat pēc tam, kad manis vairs nav, un tur ir pavecs kungs ar garu, sirmu bārdu, kas kaut ko pieraksta apskretušās rūtiņu kladēs, un es viņam uzsmaidu, un ir tumšmatains vīrietis ap 30, kas klausās uz austiņām mūziku, un viņam ir tāds parastā, pavisam, pavisam parastā cilvēka skatiens lielās, mazliet pārāk lielās acīs. Un citi. Daudzi, daudzi citi, par kuriem pastāstīt man nav laika. Ja ir kāda laimīga karaļvalsts šajā izplatījumā, tad tā ir mana vilcienu cilvēku dimensija. Pat, ja es slauku ūdeni, kas notecējis pār maniem vaigiem, mēs visi kopā esam laimīgi tās 15 minūtes. Vai dažreiz ilgāk. Un es ticu, ka šī karaļvalsts laimīgi pastāvēs arī pēc manis, turpinot izsapņot manus nejaušo, nepazīstamo cilvēku pasakainības sapņus.