Ūdens ezerā vakarā ir tik silts, it kā būtu vārījies tējkannā uz plīts un tad tikai nedaudz atdzesēts. Es nopeldu divus apļus, izbrienu krastā un ietinos dvielī. Tobrīd jau uzrodas cilvēki, un man laiks braukt prom. Mans mirklis divvientulībā ar ezeru ir bijis īss, bet tomēr tas ir bijis. Ir ap vienpadsmitiem pirmdienas vakarā. Mana āda ir pārklājusies ar vasaru kā ar vēl vienu ādas slāni. Esmu laimīga. Braucot ar riteni lejā no kalna un izbaudot ātrumu, es jūtu, kā siltums pieglaužas manam ķermenim. Smaržo noziedējušie jasmīni, pļautā zāle, smaržo saulē uzkarsušais asfalts, kas pamazām atlaižas, tuvojoties naktij.