Patiesībā es gaidu janvāri. Es vienmēr gaidu janvāri. Es gaidu to pelēko pļurzu, kas seko visam šim. Svētki ir pārāk krāšņi priekš manis. Svētki iešķeļ nepiepildītā aizas, kā ar nazi sagriežot nogatavojušos arbūzu. Tie vienmēr nāk un saārda labi kopto ikdienu, un laba daļa gada sākuma paies, lai to sakoptu, lai to atkal salabotu. Es zinu, ka mēs izdzīvosim daudz pelēcības, daudz dzīvot negribēšanas un nepatikas pret atkušņu sanesumiem, tomēr janvāra tuvums mani nomierina. Un, re, tā es to iztēlojos, janvāri, kā gandrīz vienmēr manā dzīvē, vientuļu, bet tas ir skaudrums, ko es pazīstu.