Ir uzsnidzis, un ziemas saule ir aprijusi debesmalu aiz mana loga. Es pamostos, un ir vismaz tik daudz brīnuma, cik baltais paklājs uz zemes. Citi brīnumi vienkārši nebija iespējami. Es iešu uz mežu, es domāju. Mežs ir mīļotais, kuram nav aizslēgta sirds. Tā ir krēslaina un smaržo pēc sūnām, bet man tur vienmēr ir guļvieta.