Man ir grūti par šo runāt, jo pašreizējā dzīves posmā arī es esmu nozaudējusi spēju saprast, ka karnevālā jāierodas ar visām tām spalvām (turklāt viņas ir tik smagi stiept, ka nemaz nepūlos ņemt līdzi vai vispār palieku savā midzenī), bet

es pirms pāris dienām runāju ar savu terapeiti. Un viņa mēģināja izvilkt no manis to kodolu, kura nav, un es nespēju viņai neko atbildēt uz jautājumiem tipa, bet kas ir tas, ko tu, TU gribētu.

Taču man šķiet, ka ir svarīgi neprasīt no sevis neko daudz un pamazām taustīties. Atrast vismaz kādu stīdziņu, kas aizrauj vai piesaista uzmanību, un rāpties par to. Pat tad, ja tas ir pētījums par mums-delfīniem, kuri metas krastā. Var taču pētīt kaut vai to, kāpēc mēs tādi esam. Arī tā ir sava veida ražošana un varbūt vienā brīdī, pavisam nemanot, var kļūt par karnevāla spalvām.