Gribēju jau rakstīt, ka šobrīd mūsu vienaudži sasniedz 30 gadu robežu, attiecīgi - tas nav nekas neparasts, ka visi sadepresējušies, bet tad atcerējos, ka krīze man jau ir katru gadu kopš apmēram 20 gadu vecuma, tik reizēm drusku vairāk sanāk apklusināt, kad ar kaut ko pēkšņi aizraujos vai kad nav laika nodarboties ar dzīves apcerēšanu. Bet, kā redzams, pārpūle darbā neārstē, bet var iegrūst atpakaļ tukšuma bedrē.

Tomēr. Man šķiet, ka ar to tukšumu var sadzīvot. Pat izbaudīt. Iedomājies - ir tāds bezgalīgs tukšums zem tevis, bet tu ej pa šauru tam pāri pārmestu laipiņu. Un, ja koncentrējas uz šo laipiņu, tad varbūt ir pat patīkami.