Sviesta Ciba |

hestia (

hestia) rakstīja,
@ 2012-04-09 00:21:00

Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.

Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.

Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

augsne
2012-04-09 01:18 (saite)

Es gribētu būt Tavs draugs. Bet interesanti, kā cilvēkiem atšķiras drauga definīcijas. Reiz lasīju kādā cibas komentārā, kur kāds apgalvoja, ka viņam nav draugu, jo nav neviena, kas ietu nāvē viņa dēļ, ja tas būtu nepieciešams. Es domāju, ka tas ir par daudz prasīts. Varbūt par daudz prasīts man liekas arī automātika būt pieejamam jebkurā diennakts laikā. Mana definīcija, iespējams, ir, ka draugs ir tas, ar kuru ir iespējams vienoties. Par jebko. Var vienoties par iešanu nāvē vai būšanu pieejamam jebkurā diennakts laikā, bet lai tā nav automātiska prasība. Var vienoties par to, ka nevar vienoties. Tās tādas filosofiskas atkāpes, par ko es domāju, kopš vispār sāku dibināt kaut kādas attiecības, ko esmu saukusi par draudzību. Un vienoties man arī šķiet visgrūtākais. Par jebko. Noķert citu un savas gaidas, pirms to nepiepildīšana visu sagrāvusi jau saknē.
Lai Tev jauki, silti, mierinoši un gaiši sapņi! :*

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	mufs 2012-04-09 01:27 (saite)
	es te ne pa tēmu, bet man tiešām šobrīd aktuāls jautājums - cik ir prasīts par daudz. un kā pieņemt to,ka kāds gatavs dot mazāk, nekā es prasu. un tās nav īsti filosofiskas atkāpes, tā ir sasodīta dzīves realitāte, jo mēs skatāmies pārāk dažādi uz vienu un to pašu... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	augsne 2012-04-09 01:30 (saite)
	Pēc manas saprašanas tas ir - "Paskaidro otram, ko/cik tu gaidi. Saņēmis atbildi, secini, ir vai nav pa ceļam." (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mufs 2012-04-09 01:35 (saite)
	nuja, tieši tas ir tas,kas bliež visvairāk ar trulu dakšu pa iekšām. ka tu paskaidro un dabū atbildi ... necerētu. nav jau tas tā-tik viegli ar to "ne-pa-ceļam" (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

augsne
2012-04-09 01:47 (saite)

Un galīgi nav viegli vienmēr paturēt prātā, ka pretī arī ir cilvēks ar savām cerībām, ilgām un gaidām. Ne-pa-ceļam lēmums tad jau drīzāk pēc tam, ja nesanāk vēl pēc 100. mēģinājuma atrast kopīgu valodu jeb vienoties. Vispār jau ļoti grūti. Un, ja neesi gatavs mazliet piekāpties un panākt pretī (tādējādi savu reizi kādas gaidas atmetot, bet nekļūstot par vienīgo, kurš cenšas), tad droši vien nekāda draudzība nevar sanākt. Mūžīga balansa meklēšana. Tā es to saprotu. Ļoti grūts darbs, ko bieži gribas mest pie malas un, kā

hestia raksta, kāpt vilcienā/autobusā un laisties prom. Es diezgan bieži nonāku tāda veida strupceļos, jo laikam jau ne vienmēr pielieku visas iespējamās pūles, lai vienotos, nemaz nerunājot, ka bieži nevaru saņemties otru vispār informēt par to, kas ar mani notiek konkrēto attiecību kontekstā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mufs
2012-04-09 01:56 (saite)

ai, mēs te pie hestia galīgi ne par to.
vnk kā jau teicu, man ietrāpīja ne tur, ne tai brīdī. jo šausmīgi stulbi pēc tā vairāk kā 100tā soļa pretī saprast,ka esi vienīgais,ka soļo pretī. es šausmīgi daudz par to pēdējā laikā domāju - par to kā īsti ir. vai jāmāk noliekt galvu līdz zemei un priecāties par to,ka tev ir, kam dot, jeb tomēr drīkst gribēt,lai tas arī no otras puses ir tā - jeb tas tikai pierādā kāda egoiste es esmu gribot kautko sagaidīt pretī.
karoče, man aizgāja aizbimbājiena sviests, pardon.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	bernards 2012-04-09 02:14 (saite)
	Nedomāju, ka cilvēku var nosaukt par egoistu šādā situācijā. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	augsne 2012-04-09 02:18 (saite)
	Gan jau viss nokārtosies. To es saku gan Tev, gan hestiai, gan sev. Un bēdājos, ka to nevar garantēt. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	roseta 2012-04-09 19:51 (saite)
	tev jāpaliek savā pozīcijā, ja otrs nenāk pretī. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

hestia
2012-04-09 09:20 (saite)

Atbildēšu Jums visiem, mīļajiem un jaukajiem. Man šķiet, ka mūsdienu (un mūsu vecuma) draudzības galvenā problēma ir tā, ka cilvēki draudzējas, kad tas ir ērti un izdevīgi. Tur arī zūd tā spēja definēt draugus. Īsts draugs man vairāk asociējas ar kaut ko pastāvīgāku, kaut ko ģimenes loceklim tuvāku. Varbūt mans apgalvojums šajā ierakstā ir paskarbs, bet reāli brīžos, kad gribas kādam uzlikt galvu uz pleca vai pačinkstēt par to, ka dzīve ir nejauka rotaļu biedrene, tāda cilvēka vienkārši nav. Ir daudz cilvēku, ar kuriem jauki papļāpāt, patējot abpusēji izdevīgos brīžos, un viss jau ir labi, un var jau viņi saukties par draugiem, tomēr ne gluži...ne līdz galam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2012-04-09 09:49 (saite)
	Varbūt vienīgais reālais, mūsdienās un attiecīgajā vecumā pieejamais draugs ir Ciba- man te ienāca prātā. Ciba vienmēr ir uz vietas, aizsniedzama, un laipni ņem pretī visu spamu... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2012-04-09 10:30 (saite)
	P.S. Draugs- tas īstenībā būtu "savs cilveks". Kā Meridita un Kristīne seriālā "Grey's Anatomy" (http://www.imdb.com/title/tt0413573/). Tā varētu būt patiesā definīcija. Par kaut ko tādu nevar savstarpēji vienoties. Tas vienkārši vai nu ir, vai nav. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	mufs 2012-04-09 12:26 (saite)
	es ne līdz galam piekrītu. man ir viens tāds draugs,pavisam mans, kā māsa, kā daļa manis - bet viņai ir vīrs un bērni un es nekad nemēģināšu viņu atraut no tā visa tikai tāpēc,ka man gribas paraudāt uz pleca. es priecājos par tām retajām reizēm,kad mēs tiekamies. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hestia 2012-04-09 12:29 (saite)
	Šajā ziņā es Tev pilnībā piekrītu- es arī nemēģinātu atraut, bet priecātos par retajām reizēm... :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	res 2012-04-09 13:02 (saite)
	nu ja, draugu trūkums ir hroniska problēma lielai daļai cilvēku internetā :) iemest somā naudu un braukt uz jebkuru pilsētu varētu būt interesanti Rietumeiropā vai ASV, bet Latvijā? (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	hestia 2012-04-09 14:13 (saite)
	Ir gan, jā :) Nez, vai runa ir par interesantumu, drīzāk par bēgšanu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari

tajnosti
2012-04-09 14:40 (saite)

Pirms laika, viens no iemesliem, kamdēļ pārtraucu skatīties televīziju, bija tāda kā savādu baiļu iepotēšana. Līdzīgi kā ar daudzajiem, krāsainajiem, it kā optimistiskajiem sieviešu žurnāliem. Protams, tāpat arī ar internetu. Un beigu galā, dažkārt pazīstamie, sastopoties, pārstāsta viens otram saukļus. Tad metas bail. Un, jāatzīst, mani tas jau kopš sākta gala ir nemanāmi, bet ļoti ietekmējis. Tas PAREIZUMS. Tad šķiet, mīļie, nu kāpēc to vajag... Nu kāpēc, jā. Bet tā notiek. Ik uz soļa- ikdienā, sadzīvē, ārpus mājas, uz ielas, veikalos, poliklīnikās, transportu pieturvietās. Atskan skaņas balsis, jaušams cīņas spars par kaut ko, kam ir jānotiek pēc priekšrakstiem. Un tiešām kļūst ļoti, ļoti skumji. (Šobrīd ar to saskaros, kad pastaigas laikā nāk klāt cilvēki un komentē sunītes izskatu- viņi taču nezina, ka mums ir bruka vēderiņam, kuru drīz operēsim, bet jau uzņēmīgi, apņēmības pilni it kā izkliedz, ka, nu jā, nevajag šitā pārbarot, un ķepas pārāk vājas, tā jau var nobeigt radībiņu, un siksniņa nav gana laba, un pie ārstiem jāved uz Jelgavu, nekādā gadījumā tepat, mūsu pilsētā.)
Tāpēc iekšējā izjūta patiešām saistās ar bailēm. Un, ja nu tam cilvēkam (iespējams, draugam) šķitīs, ka kāda izpausme ir- nepareiza, un, ja nu tad atskanēs vēlāk kremtoši vārdi, kurus būs grūti apturēt vai arī iestāsies ilgs, salts klusums...
Tāpēc nākas piekrist- par Cibu. Šeit ir jauki. Rimti, savā nodabā. Bez statistikām, bez video rullīšiem, kas kaut ko izsmej. Jā.
Līdzīgi ar papīra piezīmju blociņiem, zīmējumiem, fotogrāfijām, pastaigām un kaut vai skrējieniem- sev, daudzreiz lēnītēm, pēc sirds patikšanas...

Tomēr. Paliek cerīgs skats kaut kur tālumā- gandrīz vienmēr. Ka varbūt, ka- kas zin. Un labi. Pat tad, ja atgadās tikai uzplaiksnījumi, ienāk kaut kas prātā un pēc tam tiek pārdomāts. Ir jau tomēr arī skaistais...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

Re: Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari

hestia
2012-04-09 15:25 (saite)

Es ceru, ka ar sunīti viss būs labi...
Ciba patiešām ir ērta. Kā veca kurpe, kas labi ievalkāta un nekur vairs neberž. Kā veca laiva. Tāda, kurai jebkurā brīdī var rasties sūce, bet nerodas tomēr, tu gaidi, bet tā joprojām turas uz ūdens. Tomēr reizēm gribētos kaut ko taustāmāku. Gribētos kaut aizrīties ar ūdeni slīkstot vai kā tā...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	Re: Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari tajnosti 2012-04-09 15:50 (saite)
	Gan jau būs labi. Tas ir tikai dzīves sīkums, kustonītim netraucē, paši arī nesatraucamies. Tikai laikam būs jāvairās no replikām... Ak, un vispār. Aiz loga saulaini pavasarīgs. Vēss, bet silta šalle palīdz. Un svaigs gaiss. Tā kaut kā jau ir jāmēģina turēties... :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	Re: Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari hestia 2012-04-09 15:54 (saite)
	Turaties gan :) Par silto šalli vēl nevajag aizmirst, pavasaris ir viltīgs... Vai Tu kaut ko esi darījusi mācību sakarā? (es praktiski neko) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari

tajnosti
2012-04-09 18:05 (saite)

Ir sanācis tikai bažīties vien, jo pāris dienas nebiju mājās un tagad nu galīīīgi nav iekšā vēl konspektēt, rakstīt. Laikam mēģināšu pieņemt kādu knapāku vērtējumu un neļauties satraukumam. Arī par to beļģu mākslinieku tomēr nerakstīšu, atmetu ar roku, jo informācijas trūkums liek gandrīz jebko piedzejot no sevis, radīt iztēlē, bet tas ļoti atņem enerģiju. Būslabi, būslabi, sev mantroju pie auss un skatos, kā putniņi vij ligzdas piemājas krūmājos. Tik daudz kas tāpat izčib. Galvenais nesatraukties. Galvenais varbūt ir tas, ka dzīve vienkārši ir. Vēljoprojām. Un gan jau... :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari

hestia
2012-04-09 18:47 (saite)

To Tu ļoti jauki pateici- "galvenais ir tas, ka dzīve vienkārši ir". Gribētos ļauties tādai sajūtai un pievērt durvis uz visām mocībām. Gribētos saulainās pēcpusdienās nesteidzīgi lasīt nebūtiskas grāmatas. Vai varbūt noskatīties visas filmas ar Odriju Tatū (daļu gan pa šīm dienām jau paguvu...) Es gan par savu mākslinieku gandrīz uzrakstīju, par spīti informācijas trūkumam. Jo informācijas vienkārši nav. Bet neko citu neesmu darījusi un nespēju sevi piedabūt. Esmu kā noslāpusi mašīna. Mani vajag iestumt no aizmugures vai labāk- nomainīt ar jaunāku modeli. Maigs smaids Tev, jaukā :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

tajnosti
2012-04-09 19:38 (saite)

Droši vien pēdējā brīdī kaut ko druscīt pārlasīsim un tad jau kaut kā nebūt izkļūsim no visa šī apburtā eksāmenu loka. Nedēļas laikā sola siltumu, šķiet, līdz pat +15, tas rada tādu kā kņudoņu pakrūtē, gribas ietērpties kaut kamā (ai, neliterāri) plandošā, puķainā un bezrūpīgi spert soļus laukā no ieilgušās ziemas. Sirsnīgs atbildes smaids un mājiens ar dzeltenu milzu mājas tējkrūzi. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

hestia
2012-04-09 19:54 (saite)

Man šķiet, tas loks nekad nebeigsies... Ir tāda ķēpas sajūta, kas nebija rudenī. Man nepatīk. Līdz ar to netīk darīt. Bet laikam nekas cits kā "kaut kā izbraukt" neatliek. Tāda ir dzīve. Kopumā. Ar tiem +15 un plandošām lietām gan jāuzmanās. Saule jau silda, bet drēgnus vēl ir gaisā un zogas klāt. Ziema šeit ir ļoti neatlaidīga. Es no tās spēju atkopties tikai vasaras vidū. Un tad jau tā atkal uzglūn ap stūri. Dažreiz tiešām gribas aizbraukt prom uz siltākām un bezrūpīgākām zemēm, iztikt bez mājām, bez lietām, bez daudz kā, varbūt pat bez nosacītās sevis... Mājiens ar baltu milzu mājas tējas krūzi ;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: