Ak, tā ļoti subjektīvi un pagari
Pirms laika, viens no iemesliem, kamdēļ pārtraucu skatīties televīziju, bija tāda kā savādu baiļu iepotēšana. Līdzīgi kā ar daudzajiem, krāsainajiem, it kā optimistiskajiem sieviešu žurnāliem. Protams, tāpat arī ar internetu. Un beigu galā, dažkārt pazīstamie, sastopoties, pārstāsta viens otram saukļus. Tad metas bail. Un, jāatzīst, mani tas jau kopš sākta gala ir nemanāmi, bet ļoti ietekmējis. Tas PAREIZUMS. Tad šķiet, mīļie, nu kāpēc to vajag... Nu kāpēc, jā. Bet tā notiek. Ik uz soļa- ikdienā, sadzīvē, ārpus mājas, uz ielas, veikalos, poliklīnikās, transportu pieturvietās. Atskan skaņas balsis, jaušams cīņas spars par kaut ko, kam ir jānotiek pēc priekšrakstiem. Un tiešām kļūst ļoti, ļoti skumji. (Šobrīd ar to saskaros, kad pastaigas laikā nāk klāt cilvēki un komentē sunītes izskatu- viņi taču nezina, ka mums ir bruka vēderiņam, kuru drīz operēsim, bet jau uzņēmīgi, apņēmības pilni it kā izkliedz, ka, nu jā, nevajag šitā pārbarot, un ķepas pārāk vājas, tā jau var nobeigt radībiņu, un siksniņa nav gana laba, un pie ārstiem jāved uz Jelgavu, nekādā gadījumā tepat, mūsu pilsētā.)
Tāpēc iekšējā izjūta patiešām saistās ar bailēm. Un, ja nu tam cilvēkam (iespējams, draugam) šķitīs, ka kāda izpausme ir- nepareiza, un, ja nu tad atskanēs vēlāk kremtoši vārdi, kurus būs grūti apturēt vai arī iestāsies ilgs, salts klusums...
Tāpēc nākas piekrist- par Cibu. Šeit ir jauki. Rimti, savā nodabā. Bez statistikām, bez video rullīšiem, kas kaut ko izsmej. Jā.
Līdzīgi ar papīra piezīmju blociņiem, zīmējumiem, fotogrāfijām, pastaigām un kaut vai skrējieniem- sev, daudzreiz lēnītēm, pēc sirds patikšanas...

Tomēr. Paliek cerīgs skats kaut kur tālumā- gandrīz vienmēr. Ka varbūt, ka- kas zin. Un labi. Pat tad, ja atgadās tikai uzplaiksnījumi, ienāk kaut kas prātā un pēc tam tiek pārdomāts. Ir jau tomēr arī skaistais...